RSU stomatoloģijas institūts - attieksme

Biju aizgājusi pie dakteres xx(vārdu neatklāju, jo viņa varētu zināt, kas es esmu.) uz kārējo pārbaudi.Sāksim ar to, ka rinda gara un laiks iet.Pēc 40 min māsiņa beidzot iedomājās paņemt manu kartiņu.Es apsēdos, man apskatīja zobus un teica, ka varot redzēt tikai vienu caurumu, tāpēc to arī labošot.Man iešļircē zāles un pēc neilga laika jau jūtu to, ka nevaru just mēli un smaganas.Daktere pie manis pieiet un saka-tev taču nebūs nekādu pretenziju uzgaidīt 10 min?Nepagūstu ne atbildēt, kad daktere jau aizskrējusi vārīt kafiju un māsiņa runāt ar citām draudzenēm.Pa to laiku dzirdu kā "draudzīgais"Stomat.instit. dakterīšu kolektīvs aprunā visus pacientus, kas tik ienāk pa durvīm iekšā.Aprunā pat mazu meitenīti, kas bailīgi ienesa savu kartiņu.Māsiņa aiztaisot durvis vēl piemetina-nu kas viņai pa lietu?kur lai es bāžu tās kartes?nesaprot, ka mēs paauksim? Bet tai meitenītei bija kādi 7 gadi!!!
Labi, izskatās, ka daktere ir atcerējusies arī par manu klātbūtni kabinetā.Viņa pienāk man klāt in sāk ar urbi man urbt pašā nervā.Teikšu godīgi, tā bija pirmā reize, kad es no sāpēm gandrīz noģību.Es biju šokēta, jo sāpes paciešu ļoti labi.Bet šoreiz...Biju ar dūrēm ieķērusies krēslā un no acīm gribēja šļākties asaru straumītes.Daktere prasa-vai tev sāp?Es atbildēju, ka jā.Viņu tas īpaši neinteresēja un viņa vienkārši turpināja iesākto.Galu galā viņa ielika plombi, pat nepaprasot, vai varbūt es gribētu baltu.Ko es patiešām gribēju.Tad mani aizsūta uz rengenu-tur mani nolamā, ka man līdzi ir pārāk daudz mantu un liek apsēsties krēslā.Nobildē un liek iziet ārā.Es sēžu.Un sēžu ilgi, līdz kāda no jautrajām rentgenkabineta dakterītēm izskrien āra ar netīru kafijas krūzi.Viņa ierauga mani un pēkšņi atceas, es taču esmu tā meitene, kura vēl nav savas bildes dabūjusi!Viņieiet atpakaļ un iznākot man pasaka, ka man vajadzēs vēl uzgaidīt.Ja godīgi, gribējās kliegt, jo es biju viena, noslānīta ar atšālējušos žokli un vēl jo projām sāpošo zobu.
Kad beidzot savas bildes dabūju, eju atpakaļ pie dakteres.Viņa man pavēsta, ka nav redzējusi vēl divus caurumus un man būšot jānāk vēl vismaz pāris reizes.Pa ceļam vēl viņa pagūst pasmieties par manu šļupstēšanu dēļ tā, ka nejūtu savas smaganas.Man prātā bija tik viena doma:ātrāk tikt prom no tās elles mājas.