Māra Līdumniece - Personāldaļas vadītāja Jūrmalas slimnīcā - Pazemošana, nievājoša attieksme pret darba kandidātiem, melošana

Kā RSU Medicīnas fakultātes 5. studiju gada studente Jūrmalas slimnīcas Personāldaļas vadītājai Mārai Līdumniecei iesniedzu CV un pieteikumu uz māsas palīga amata vakanci un tiku uzaicināta uz darba interviju. Ierodoties uz interviju, gan Līdumniece, gan slimnīcas virsmāsa (?) nokavēja norunāto intervijas laiku. Intervijas sākumā Līdumniece sāka melot, ka es pieteicos uz sanitāra amata vietu. Sāku protestēt, ka esmu RSU MF 5. gada studente un pieteikumu iesniedzu uz māsas palīga amata vietu. Māsas palīga vakancē bija norādīti nespecifiski darba pienākumi, piemēram, manipulāciju veikšana māsas vadībā – cerēju, ka būs iespēja praktizēt RSU 3. studiju gadā iegūtās klīniskās aprūpes zināšanas (faktiski – māsas prakses zināšanas). Gan Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā, gan Rīgas klīniskajās universitātes slimnīcās RSU MF 5. gada studējošie ir tiesīgi strādāt par 3. līmeņa medicīnas asistentiem un pildīt māsas/ārsta palīga amata pienākumus (turklāt NMPD 5. gada studējošais drīkst strādāt kā otrā brigādes persona pieredzējuša brigādes vadītāja vadībā). Reakcijā uz manu protestu Līdumniece pacēla balsi un apgalvoja, ka man neesot izglītības un līdz ar to augstāku amatu par sanitāru viņi man nevarot piedāvāt. Atverot datorā manu CV, Līdumniece nievājošā, pazemojošā tonī sāka komentēt to, ka es “nu gan ilgi studēju” (medicīnisku iemeslu dēļ esmu vairākus gadus bijusi akadēmiskajā atvaļinājumā) un nievājoši izteikties par manām iepriekšējām darba pieredzēm (esmu strādājusi RSU un PSKUS) – tā, it kā speciāli vēlētos mani pazemot līdz tādai pakāpei, ka man nemaz prātā neienāktu pretendēt uz augstāku amatu. Nievājošu komentāru vietā varētu būt bijuši jautājumi par manu iepriekšējo darba pieredzi (darba pienākumiem) un studijās iegūtajām praktiskajām iemaņām - kā jau adekvātā darba intervijā, bet nekas tamlīdzīgs jautāts netika. Jau pirmajās intervijas minūtēs radās impulss pieklājīgi pateikt, ka, ņemot vērā situāciju, interviju varam beigt, tomēr abas intervētājas man tikpat kā neļāva runāt – jau intervijas sākumā, kad vēlējos doties prom, abas intervētājas uz mani pacēla balsis un runāja reizē, bļaujot pāri gan viena otrai, gan man. Pirmo reizi darba intervijā pieredzēju tik neprofesionālu komunikāciju, biju absolūtā apmulsuma stāvoklī. Tāpat jau sākumā tika pateikts, ka manam studiju grafikam slimnīca nepielāgosies. Ar otru intervētāju piekritu kopā apskatīt attiecīgo slimnīcas nodaļu, kurā nepieciešami māsu palīgi – apskates laikā teicu, ka Rīgā topošie ārsti pēdējos studiju gados drīkst veikt māsu pienākumus. Uz ko saņēmu komentāru, ka tādā gadījumā Rīgas slimnīcas pārkāpjot Veselības ministrijas noteikumus. Arī nodaļas apskates laikā man tika aktīvi pierunātas pilnas ausis par to, ka man būšot pacientiem jāmaina pamperi u.tml. un nekādas izaugsmes faktiski nebūšot. Briesmīgākā darba intervija manā mūžā. Ar tādu slimnīcas vadošo darbinieku attieksmi pret topošajiem ārstiem, kuri jau pavisam drīz iegūs ārsta grādu, neviens jaunais ārsts Jūrmalas slimnīcā strādāt nevēlēsies – arī neskatoties uz to, ka slimnīca jaunajiem ārstiem piedāvā palīdzību ar dzīvokļa un bērnudārza atrašanu. Pretīga, pazemojoša, nievājoša, emocionāli vardarbīga attieksme bez jebkādas izpratnes par to, kā komunicēt ar līdzcilvēkiem.