Maxima - Cieņu nevar automatizēt

Ziniet, Maxima vadība, reizēm cilvēkam pietiek ar vienu veikala apmeklējumu, lai saprastu, kāds ir uzņēmuma īstais raksturs. Un jūsu gadījumā tas nav pat par cenām vai akcijām. Tas ir par attieksmi.. par to, kā jūs skatāties uz cilvēkiem, kas jums nodrošina peļņu.

Pašapkalpošanās kases. Jūs to saucat par ērtību. Es to saucu par slēptu darbinieku atlaišanu uz klientu pleciem. Klients nav jūsu instruments izmaksu samazināšanai. Mēs neesam jūsu darbinieki.
Katrs cilvēks, kurš stāv pie pašapkalpošanās kases un jūtas apkaunots, kad aparāts bļauj “lūdzam sagaidīt palīdzību”, kļūst par vēl vienu cilvēku, kurš nākamreiz aizies citur. Un šīs lielās ķēdes to pat nepamanīs, līdz brīdim, kad tas būs par vēlu.

Un, protams, vakara stundas... Veikals pilns, viena kase vaļā. Un tieši tajā brīdī jūsu personāls sāk skaitīt kasi. Tas nav “darba process”, tā ir sistēmiska vienaldzība pret klienta laiku un cieņu.
Vai tiešām nevienam jūsu vadībā nav spējas loģiski domāt? Vai arī vienkārši vienalga?

Bet visuzskatāmākais bija brīdis ar kalmāriem. Pašapkalpošanās kase tos nepieņem, uzraugs sūta uz kasi. Kase, savukārt, uz informācijas centru, jo “šo nevar pārdot”. Kas tas ir? Tā ir mazumtirdzniecības versija “Kafka procesam”. Ja produkts nav sistēmā, noņemiet to no plaukta. Neterējiet cilvēku laiku un cieņu.

Vēl ko šķietami aizmirstiet, redziet, ne visiem klientiem ir divdesmit vai trīsdesmit. Daudzi ir vecāki cilvēki, cilvēki ar invaliditāti. Jūs viņus saucat par “klientiem”? Tad kāpēc jūsu sistēma viņus faktiski izstumj no normālas iepirkšanās iespējas? Vai tiešām nevienam nav ienācis prātā, ka 80 gadus vecam cilvēkam nav jāapgūst jūsu pašapkalpošanās algoritmi? Tas vairs nav par biznesu, tā ir ētikas problēma.

Un tad ir jūsu sods.. 1,8 miljoni eiro par negodīgu tirdzniecības praksi (kas uz lielā fona ir kapeikas). Kad izlasīju to, viss saslēdzās. Tas ir viens un tas pats tonis, tikai dažādos līmeņos. Attieksme pret piegādātājiem, pret darbiniekiem, pret klientiem vienmēr viena un tā pati... jums šķiet, ka jūs varat, jo jums šķiet, ka drīkstat. Tā ir augstprātība, kas slēpjas aiz korporatīviem saukļiem. Jūs runājat par “zemo cenu nodrošināšanu”, bet patiesībā tā ir zemo standartu legalizēšana. Un jūs to saucat par misiju.

Varbūt jūs domājat, ka cilvēki pieradīs. Bet viņi pierod tikai līdz brīdim, kad sāk sev uzdot jautājumu "Kāpēc es eju uz vietu, kur mani uzskata par traucēkli?".. "Kāpēc man jābūt tam, kurš dara viņu darbu?"... "Kāpēc es maksāju ar savu laiku, nevis ar naudu?"

Jūs varat izlikties, ka šī sūdzība ir tikai “viens neapmierināts klients”. Bet patiesībā tas ir simptoms no daudz lielākas slimības, tādas, kas sākas ar vienaldzību un beidzas ar sabrukumu. Varbūt ne šodien, bet tas notiek vienmēr. Respektu nevar nopirkt. Un jūs to ļoti precīzi pierādāt katru dienu.