Depo - Sniegs

Man bija sapnis- vienu dienu tas bija... tās plakanās bodes vairs vienkārši vairs nebija- kaut kas neticams, visu laiku bija, bet tagad- vienu dienu Depo bija bankrotējis. Es mazliet satraucos- kā tad tā, kā tad nu. Ļaudis staigāja pāri neesošā veikala laukumam itkā tas nekad tur nebūtu bijis. Kas tad nu noticis- bija tāda sajūta, ka tikai man vienam gribējās vaicāt- kas, kur, kad? Kāpēc es par to nezināju, es taču vienmēr pietiekami zināju... Un kas notika ar...
...pēc maza laiciņa kāds bija sācis ar mani runāt- nu tā tikai sapnī notiek- kāds nepazīstams cilvēks bija izkāpis no kravas mašīnas turpat stāvlaukumā un teica man- zinot, ka pilnīgi neticami, bet- visiem esot palicis pat krietni labāk un arī man būšot tāpat. Ne jau visa priekšniecība, bet tikai tie, kas man esot riebušies (es tobrīd sāku skaļi smieties- tā taču nevar būt!!!) esot sākuši domāt un sapratuši, par kādiem kretīniem kļuvuši aizbildinādamies ar lielo krīzi. Kāds bija pateicis, ka vairs nevēloties būt par zobratu šajā darbiniekus pazemojošajā un deģenerējošajā mehānismā. Aizbraucis kaut kur uz Balvu pusi turpināt apgūt amatu, ko tēvs reiz bija mīlestībā mācījis. Kāds blondīnis, kurš iepriekš savu mazo kompleksu dzīts, bezjēdzīgi bija grozījies visiem un visur pa vidu, bija spītībā nokrāsojis matus rozā un beidzot atrāvies no mammas brunčiem. Vēl- kāda cita bija sākusi nodarboties ar labdarību un sākusi vākt līdzekļus kaut kam, kam dzīvē nebija veicies. Vēl... es vairs neatceros, bet bija vēl kas. Es tikai pēkšņi pamanīju, ka bija kļuvis neparasti gaišs un vēl kāds cits cilvēks skrēja pār to pašu laukumu kliegdams- tagad krīze taču krīze ir beigusies, jo visiem taču ir palicis labāk, vai tu redzi? Es redzēju. Bija gaišs...
...atvēru acis. Šorīt bija uzsnidzis pirmais sniegs. Pēc mirkļa autobuss kā parasti bija aizvedis mani līdz centram. Pa ceļam visi gulēja...