Rīgas PII “Dzilniņa” - Problemātiska vadības komunikācija un adaptācijas pieeja

Vēlos dalīties ar savu pieredzi Rīgas PII “Dzilniņa”, Dzilnas ielā 20, jo uzskatu, ka topošajiem un esošajiem vecākiem ir svarīgi zināt, ar kādu adaptācijas un komunikācijas pieeju šajā iestādē var nākties saskarties.

Visnegatīvākā mūsu pieredzes daļa bija komunikācija ar iestādes vadības pārstāvi.

Komunikācija notika izteikti no varas pozīcijām – kategoriski nosakot, kā vecākam būtu jārīkojas ar bērnu, pārmetumu formā, nevis veidojot dialogu un meklējot bērnam piemērotāko risinājumu.

Manis sniegtā informācija netika uzklausīta pēc būtības, bet tika noraidīta, interpretēta pretēji tās būtībai un izmantota, lai pamatotu iestādes jau izveidoto skatījumu.

Tika izteikti kategoriski spriedumi par bērna uzvedību un emocionālajām reakcijām, turklāt tie tika pasniegti kā pašsaprotami fakti, nevis kā konkrētās personas interpretācija vai viens no iespējamiem skatījumiem.

Īpaši problemātiski bija tas, ka vadības pārstāvis iesaistījās jautājumos, kas pēc būtības ir pedagoģiskā darba un bērna individuālās aprūpes jautājumi, vienlaikus sniedzot kategoriskus norādījumus, kuru pamatojums netika izskaidrots.

Iestāde klaji pauda negatīvu attieksmi pret zīdīšanu, kas nav bērnudārza kompetences jautājums. Man nelikās pieņemami zīdīšanas pārtraukšanu vispār izvirzīt un apspriest ar vecākiem kā priekšnosacījumu bērna uzņemšanai bērnudārzā.

Šāda komunikācija atstāja ļoti negatīvu pēcgaršu un būtiski mazināja manu uzticību iestādei un pārliecību, ka sarežģītā situācijā spēsim sadarboties bērna interesēs.

Adaptācija nebija saudzīga un tika organizēta pēc salīdzinoši strikta, visiem bērniem līdzīga modeļa, un atdalīšana no vecāka tika virzīta salīdzinoši strauji.

Praksē “pakāpeniska adaptācija” nozīmēja pakāpeniski palielināt bērna pavadīto laiku iestādē, nevis vispirms ļaut bērnam kopā ar vecāku jaunajā vidē iejusties un pēc tam pakāpeniski palielināt vecāka prombūtnes ilgumu. Sākotnēji nezinājām, ka iestāde ar “pakāpenisku adaptāciju” saprot tieši šādu modeli.

Bērna raudāšana atsevišķās situācijās tika interpretēta kā uzvedības problēma, robežu pārbaude, kā arī kā iespējama emocionāla negatavība bērnudārzam.

Kopumā mūsu pieredzē iestādes pieeja bija izteikti vērsta uz bērna pielāgošanos iestādes noteiktajai kārtībai, nevis uz bērna individuālo attīstības tempu, vajadzībām un emocionālo stāvokli.

Radās iespaids, ka iestādes izvēlētais adaptācijas modelis nav apspriežams – bērnam vienkārši ir tam jāpielāgojas.

Mūsu pieredzē problēma nebija tajā, ka “bērns vienkārši negrib doties uz bērnudārzu”. Problēma bija kopējā pieeja – adaptācijas organizēšana, attieksme pret bērna emocionālajām reakcijām, komunikācija ar vecāku un iejaukšanās bērna aprūpes un pedagoģiskajos jautājumos.