Poldma Kaubanduse - Sūdzība par darba apstākļiem un vadības attieksmi uzņēmumā Poldma Kaubanduse

Vēlos dalīties ar savu pieredzi darbā uzņēmumā Poldma Kaubanduse vienā no veikalu tīkla Denim Dream veikaliem.

Atlases process bija sadalīts vairākos posmos, it kā runa būtu par augsta līmeņa amatu ar īpašām prasībām un konkurētspējīgu atalgojumu. Realitātē — pārdevēja amats ar algu, kas ar sludinājumā minēto summu sakrīt tikai teorētiski. Noslēguma “posms” paredzēja, ka kandidātam jāierodas veikalā, jāpavada tur vairākas stundas, jāapkalpo klienti un jāparāda sevi praksē — bez jebkādas garantijas, ka darbs tiks piedāvāts.

Par reālo pamatalgu un bonusu aprēķināšanas sistēmu tiek pastāstīts tikai līguma parakstīšanas brīdī. Sludinājumā redzamā summa ar faktiski saņemto atalgojumu būtiski atšķiras. Tāpat nav garantijas, ka strādāsi tajā veikalā, kurš norādīts sludinājumā — vari tikt nosūtīts uz jebkuru citu veikalu vai tirdzniecības centru, neatkarīgi no tā, cik tas ir tālu no mājām. Protams, transporta izdevumi ir paša darbinieka rūpe.

Pienākumi neaprobežojas ar klientu konsultēšanu. Darbā jāierodas agrāk, lai uzkoptu veikalu (atkarībā no tā lieluma — ievērojami agrāk), jāpieņem preču piegādes, kas var ierasties pirms veikala atvēršanas, jāsagaida kurjers un jāstrādā līdz vakaram . Prece pašam jāizvieto noliktavā un zālē. Un tas viss vienlaikus ar nepārtrauktu klientu apkalpošanu un obligātu atrašanos tirdzniecības zālē. Fiziski tas nozīmē nepārtrauktu skrējienu bez pauzes.

Maiņas laikā nedrīkst apsēsties un vairākas stundas pēc kārtas jabūt “uz kājām”. Aiziet uz pārtraukumu atpūsties un normāli paest arī nevienmēr sanāk. Nedrīkst vienkārši mierīgi pastāvēt. Jāatrodas “klientu welcome zonā” un jārada iespaids, ka esi aizņemts pat tad, ja objektīvi nav ko darīt. Tiek sagaidīts aktīvi uzrunāt klientus pat ārpus veikala robežām, faktiski pievelkot viņus no kopējā tirdzniecības centra koridora. Pārmērīga uzbāzība izraisa klientu neapmierinātību un reizēm arī agresiju — taču tas netiek uzskatīts par problēmu. Galvenais ir “rezultāts”.

Darba grafiku plānot nav iespējams. Maiņas var atcelt vai pievienot pēkšņi. Brīvdienā (kas var būt vienīgā nedēļā) iespējams saņemt zvanu ar paziņojumu, ka jāierodas darbā vai jādodas uz citu veikalu palīdzēt. Tas, ka tas atrodas tālu no mājām, nevienu īpaši neuztrauc.

Alga katru mēnesi atšķiras. Rodas sajūta, ka tas lielā mērā ir atkarīgs ne tikai no pārdošanas rādītājiem, bet arī no tā, cik ērts un patīkams esi vadībai. Objektivitātes sajūta šajā jautājumā nepastāv.

Vārds “rezultāti” darbinieku vidū izraisa pastāvīgu spriedzi. No individuālajiem rādītājiem atkarīga attieksme, alga un pat tava darba vieta — jo “neērtos” var vienkārši pārcelt uz citu veikalu. Rotācija tiek izmantota kā regulārs spiediena instruments. Skaitļi sistēmā ir svarīgāki par cilvēkiem.

Īpaši gribu izcelt reģionālo vadītāju Elīnu V., kuras komunikācijas stils bieži ir pasīvi agresīvs — ar piespiestu smaidu un netiešiem draudiem par atlaišanu vai pārcelšanu. Regulāri tiek sūtīti gari balss ziņojumi (vairāku minūšu garumā), kuros kaut kur pa vidu ir “atslēgas informācija”. Pēc tam tiek pārbaudīts, vai esi klausījies pietiekami uzmanīgi. Šādi ziņojumi var pienākt vairākas reizes dienā, arī ārpus darba laika. Par personīgo telpu vai pilnvērtīgām brīvdienām var aizmirst.

Zemu rezultātu gadījumā kritika tiek izteikta publiski, sapulcēs visu kolēģu priekšā. Savukārt “labākajiem” tiek solīta karjeras izaugsme un iespēja nokļūt “augstāk”. Realitātē katru šādu favorītu ātri aizstāj nākamais entuziastiskais jaunpienācējs, un iepriekšējais nonāk otrajā plānā.

Papildu stresu radīja arī tas, ka ofisa darbinieces bieži staigāja garām veikaliem un it kā “vēroja” darbinieces, pārliecinoties, ka neviens nestāv pie kases, neatspiedies pret sienu vai galdu un vienmēr ir “modrībā”. Dažkārt pat tika iesaistīti viņu radinieki un draugi. Ja dienas laikā bija maz apmeklētāju un pārdošanas rādītāji bija zemi, vai arī “vērošanas” laikā tika konstatētas kādas pārkāpumu pazīmes, uzreiz tika sūtīti vairāki balss ziņojumi vai zvanīts tieši darba laikā. Visi šie uzraudzības pasākumi, dažkārt noveda līdz absurdam un pat nervu sabrukumiem. Atpūsties vai justies brīvi nebija iespējams — vienmēr bija sajūta, ka esi nepārtraukti uzraudzīts.

Atsevišķi jāpiemin kolektīva atmosfēra. Intrigas un aprunāšana nāk ne tikai no vadības, bet arī no vecākajiem kolēģiem. Atbalsta vietā — pastāvīga spriedze.

Rodas iespaids, ka šāda konkurences un baiļu vide netiek mazināta, bet drīzāk uzturēta, jo tā nodrošina paklausību un cīņu par skaitļiem.

Ja vēlies normālu attieksmi, stabilāku atalgojumu un salīdzinoši mierīgu ikdienu bez pazemojumiem, nākas pieņemt noteikumus — klusēt, nepārāk uzdot jautājumus un darīt visu, lai tikai neiekļūtu “melnā” sarakstā. Pretējā gadījumā sākas individuālas pārrunas ar spiedienu, draudiem un prasību uzlabot rezultātus jebkādiem līdzekļiem — pat uz klientu personīgo robežu rēķina.

Ceru, ka atbildīgās institūcijas izvērtēs šo situāciju.

Paldies.