- Vissvarīgākais - Par Vislabākajām Cenām

Cara ievēlēšana .
Kādā, no senseniem laikiem ļaužu aizmirstā pilsētā norisēja briesmīgs ,prātam neaptverams saiets. Sanāca no visas pasaules, tā saucamie, cilvēces sērgas, slimības, epidēmijas, kari, aukstums, nabadzība, izvirtība,- visi tie, no kā cilvēki raud, vaid, mocās un mirst.
Sāka šīs sērgas izvēlēties sev caru. Uzstājās daudz runātāju. Piedāvājās daudz kandidātu. Kā jau piedzērušo kompānijās strīdas par izdzertā alus vai vīna daudzumu, tā arī šeit strīdējās, kurš vairāk ļauna nodarījis, cik asaru un asiņu izlējis, cik cilvēku nogalējis, jo cara zelta kronis piederēs tam kas pierādīs savu vislielāko kaitējumu cilvēcei.
Vieni no pirmajiem uzstājās divi no briesmekļiem, mēris un holēra.
- Kur mēs parādamies – lielījās viens pēc otra, - tur cilvēki mirst tūkstošiem, un neizsakāmās mocībās.
Viņus nomainīja niknā tuberkuloze, bāla un izdēdējusi, kā balta papīra lapa.
- Es, - Teica viņa, - nenogalinu tik ātri kā mēris un holēra, tomēr daru savu darbu visur un vienmēr. Tas, kurš ir nokļuvis manās rokās, vaļā netiks. Es nežēloju nevienu, ne bērnus, ne pieaugušos, ne bagātos, ne nabagos. Es tā protu pielavīties, ka neviens nepaspēj sagatavoties aizsardzībai.
- Pēc tuberkulozes un viņas radiem ,tīfa un plaušu karsoņa, uz postamenta uzkāpj bargs, bet pēc izskata simpātisks kungs.
- Karš, karš, - nošalca pa rindām sajūsmināti čuksti, - būt viņam par caru!
Runātāja seja ātri pārmainījās, kļuva mežonīga, briesmīga un necilvēcīga.
- Kungi un dāmas, - teica karš, - es esmu par lepnu lai pielavītos slepus saviem upuriem. Netīk arī mitināties netīrumos un strutās. Man patīk uzbrukt atklāti un skaisti. Mani upuri iet nāvē ierindā, ar marša mūziku. Manas bumbošanas līdzinās iluminācijām. Es atņemu tautām to labāko, jauniešus pašos plaukuma gados, kurus pļauju, kā krusa rudzu vārpas. Kad satrakojos, kļūstu īsts bieds visai pasaulei.
Skanēja ilgi aplausi. Saiets gatavojās beigt izvēli, bet izvirtības neķītrās runas atkal piesaistīja klātesošo uzmanību. Pakliedza par savām uzvarām azarta spēļu pārstāvji. Kaut vāji, tomēr konkrēti runāja slinkums. Neklusēja arī bads un slāpes. Karstu runu teica revolūcija. Saieta dalībnieki bija samulsuši, kuru tad izvēlēties par caru. Kandidātu daudz un cits par citu labāks. Nolēma lozēt.
Pēkšņi visu uzmanību piesaistīja maza auguma un pēc izskata nevainīga sieviete, kas cītīgi virzījās uz postamenta pusi. Visi bija nesaprašanā, kas viņa un kā šeit nokļuvusi. Daži no saieta dalībniekiem atpazina viņā savu veco paziņu.
- Esmu atsūtīta šurp, - teica runātāja,- sava saimnieka vārdā. Pats viņš ir tik aizņemts, ka nevar ierasties personīgi. Esmu pārliecināta, ka tad, ja mani uzklausīsiet, jūs vienbalsīgi piešķirsiet cara kroni manam saimniekam. Es dzirdēju, šeit katrs runāja par savām uzvarām, runāja taisnību, bet vismaz puse no šīm uzvarām jāpieraksta manam saimniekam. Tas ir viņš, kas vājina cilvēka organismu lai nevarētu jums pretoties, kad jūs viņiem uzbrūciet. Tas ir viņš, kas bojā asinis tā, ka jūsu radītās rētas sliktāk sadzīst, vai arī cilvēki kļūst neārstējami. Tas ir viņš, kas pamudina cilvēkus uz izvirtību un noziegumiem. Ko gan teikt par viņa tiešajiem upuriem?
Kā nevar saskaitīt smilšu graudiņus jūras krastā, tā nevar sastādīt viņa uzvaru sarakstu. Ik gadu simtiem tūkstošiem viņš sagrūž kapā. Viņa viltība pielīdzināma viņa varonībai. Visi no jums bēg, bet viņu meklē. Visi jūs neieredz, bet viņu mīl un visvairāk mīl tie, kurus viņš nogalina. Visās svinībās mans saimnieks ir gaidīts viesis kurās viņš nosaka toni. Lai jūs aizdzītu, cilvēki maksā dakteriem un aptiekāriem, bet mans saimnieks liek savā labā maksāt tiem, kurus viņš lēnām nogalina. Pie tam viņus nevajag spiest to darīt. Cilvēki paši nes viņam visus savus labumus, kurus ieguvuši vaiga sviedros pūlēdamies. Ziedo laiku, kura bieži vien ir dārgāka par zeltu, atdod veselību bez kuras dzīve ir vienas vienīgas mokas. Cilvēki manam saimniekam nežēlo jaunību, vecumu, mīlošas sievas un savus bērnus. Nežēlo godu, sirdsapziņu. Mans saimnieks visus iepin savos tīklos, un izrīkojas ar cilvēku tā, kā to vēlas. Mans saimnieks pļauj tīri. Pat karš, laiku pa laikam slēpj savus ieročus, bet mans saimnieks tos izliek visredzamākajā vietā.
Un tas vēl nav viss. Kad mans saimnieks savaino vienu no ģimenes locekļiem, cieš arī pārējie. Kamēr jūs nodarbojaties ar atsevišķām personām, mans saimnieks nodarbojas ar dzimtas iznīcināšanu. Arī tas vēl nav viss. Jūs iznīcināt ķermeni, mans saimnieks dvēseli.
Saiets aizturējis elpu klausījās runātājas vārdos.
- Kas Tu esi, kas ir tavs saimnieks? – iedomājās pajautāt narkotika, kura negribēja atdot savas pozīcijas.
- Mani sauc glāzīte,- nevainīgā tonī atbildēja stāstītāja,- bet manu saimnieku ALKOHOLS.
- Lai dzīvo alkohols,- ieaurojās saiets,- slava svētku karalim! Slava nāves eņģelim! Lai dzīvo cilvēces lāsts!
Vienbalsīgi tika nolemts cara zelta kroni ar visu troni piešķirt ALKOHOLAM , un atzīt viņu par cilvēces lielāko lāstu.