ARS Medicīnas Sabiedrība - ARS ģeniālie risinājumi

Kad man jautā, ko es savā dzīvē esmu piedzīvojusi kā īpašu stulbumu, man prātā parasti nāk divi-trīs gadījumi. Viens bija, kad kaimiņu Jānis Līgo vakarā ieleca pa tiešo ugunskurā, otrs, kad pati autobusā mēģināju padzerties sulu un uzgāzu to uz baltās blūzītes, pēc tam tādai nācās pavadīt visu darba dienu. Bet grand prix šajā sarakstā ieņem gadījums ar Medicīnas sabiedrību „ARS”, ko biju spiesta apmeklēt, kad bija radušās problēmas ar ceļu locītavām. Līdz šim to tiku stāstījusi tikai radiem, bet māsa pierunāja uzrakstīt arī plašākai publikai, lai brīdinātu citus no līdzīga stulbuma.

Tas notika pirms pāris mēnešiem, esmu 42 gadus veca. Tieši tas vecums, kad ārstēšanās vairs nav tik vienkārša kā agrā jaunībā, organisms sāk zaudēt savas reģenerācijas spējas gan darba stresu, gan novecošanas iespaidā. Pamazām sāka sāpēt locītavas, īpaši ceļu, vispirms drusku, pēc tam jau jūtamāk, tā ka grūti pastaigāt vispār, vairs nevarēja to norakstīt vienkārši uz vecumu un pārpūli, nolēmu iet pie ārsta.

Tā kā ARS ir salīdzinoši tuvu mājām, nolēmu doties tieši turp. Pirmais iespaids tūdaļ bija pamatīgi garā rinda, kurā nebija vērojama nekāda sevišķa sistēma, taču tas būtu sīkums, tā ir gandrīz visur, un cilvēki, kas jaunību pavadījuši PSRS, pie rindām ir it kā pieraduši. Izturēju savas divarpus stundas, par laimi, nebija nekur citur jāiet... Patiesībā būtu droši vien bijis jāsēž visas piecas, ja ne tāds joks, ka māsiņa sauca iekšā uzreiz pa vairākiem pacientiem, par to vēl nobrīnījos.

Kad pienāca mana kārta, bija jau tuvu darba laika beigām un māsiņa, paskatījusies uz rindas pārpalikumu, iesauca mani iekšā reizē ar vēl trīs sievietēm. Citā reizē es būtu uzreiz noprotestējusi, bet tagad gribējās ātrāk tikt pie paša ārsta, pie tam iedomājos, varbūt viņiem tur sistēma tāda, ka aiz durvīm pacienti tiek sadalīti pa vairākiem ārstiem. Tomēr šajā ziņā mani gaidīja vilšanās, jo ārsts izrādījās viens. Un tas nebija pēdējais tāds fakts, jo mums gan visām nācās samaksāt par it kā vizīti ar pilnvērtīgu izmeklējumu, bet reāli ārsts nevienu no mums neizmeklēja, neko neapskatījās, tikai uzdeva pāris jautājumus no sērijas „par ko sūdzamies” un konveijerā izsniedza receptes. Es saņēmu recepti uz pretsāpniekiem, un māsiņa jau gāja saukt nākošos. Jājautā, kas tas par idiotismu? Pretsāpju tabletes sāpju gadījumā es arī pati bez maksas un staigāšanas uz medicīnas iestādēm varēju iedomāties lietot, kā Jums liekas, ārsta kungs? Jeb tā Jums tāda ierasta sistēma, apkarot simptomus, nevis cēloņus, lai pacients pie Jums varētu nākt vēlreiz un tik maksāt naudiņu par jaunu simptomu novēršanu... Saprotu, ka dzīvojam krīzes laikā, kad jau tā ir grūti nopelnīt, bet vai tad pelnot ir jāzaudē pēdējās sirdsapziņas un goda paliekas?!

Rakstu šo ne tik daudz dēļ žēluma uz pazaudēto naudu un laiku, kā dēļ patiesa aizvainojuma, jo tā ir klaja necieņa pret pacientu kā personu. Saprotu, ka Latvijā tikai šādā veidā varu panākt kaut kādu ieklausīšanos viedoklī, jo tiesas nepalīdzēs, te nav Amerika, kur cilvēktiesībām ir īsts svars. Tāpēc iztikšu ar to, ka esmu brīdinājusi citus. Paldies par uzmanību!