Jelgavas Pilsētas Slimnīca - Ilze brauere

Viena no briesmīgākajām un traumatiskākajām pieredzēm, kāda man jebkad bijusi pie zobārsta!

Man tika izrauts apakšžokļa dzeroklis, un tas, ko nācās piedzīvot šīs procedūras laikā, bija vienkārši šausminoši.

Zobārste visas procedūras laikā izturējās ārkārtīgi rupji un brutāli. Runa nav tikai par pašu zoba raušanu – pilnīgi katra viņas darbība, katra kustība un veids, kā viņa strādāja ar mani, bija ļoti rupjš, agresīvs un nevajadzīgi spēcīgs. Radās sajūta, ka viņai pilnīgi nerūp mana pašsajūta un tas, ko es piedzīvoju.

Pēc pirmās vietējās anestēzijas injekcijas zobārste pagaidīja varbūt tikai vienu minūti un sāka raut zobu. Es uzreiz pateicu, ka anestēzija vēl nav iedarbojusies un ka jūtu visu. Viņas atbilde bija: "Nekas traks, pacieties!"

Tā vietā, lai apstātos un pagaidītu, līdz anestēzija iedarbojas, viņa turpināja procedūru, ignorējot manas sāpes. Tikai tad, kad sāpes kļuva neizturamas, viņa ievadīja vēl vienu anestēzijas injekciju. Taču arī pēc otrās injekcijas viņa uzreiz turpināja darbu pie zoba, pat nedodot anestēzijai laiku iedarboties.

Visa procedūra bija ārkārtīgi sāpīga un traumatiska. Es vairākkārt centos pateikt, ka man sāp, taču jutos pilnībā ignorēts. Visu laiku radās sajūta, ka esmu pats vainīgs pie tā, ka atrodos zobārsta krēslā un uzdrošinos sūdzēties par sāpēm.

Arī pēc procedūras attieksme bija vienaldzīga un pavirša. Zobārste pat nepajautāja, kā es jūtos, nepaskaidroja, kā man turpmāk jārīkojas, nesniedza nekādus norādījumus par brūces kopšanu un pat nepiedāvāja izskalot muti. Pilnīgi nekādas informācijas vai rūpju par pacientu pēc tik sarežģītas un sāpīgas procedūras.

Vēlāk, pārbaudot vates tamponu, pats atradu tajā nelielu metāla skrūvīti, kas bija no izrautā zoba.

Pēc visa piedzīvotā paliku ar sāpēm, pietūkušu vaigu un ļoti smagu emocionālu pārdzīvojumu.

Cilvēki nāk pie zobārsta pēc palīdzības, ārstēšanas un rūpēm, nevis lai piedzīvotu brutālu izturēšanos, nepanesamas sāpes, pazemojumu un psiholoģisku traumu.

Ja pacients saka, ka anestēzija nav iedarbojusies un viņš jūt sāpes, zobārsta pienākums ir nekavējoties apstāties un pārliecināties, ka pacients ir pietiekami atsāpināts. Nevis pateikt "pacieties" un turpināt procedūru, it kā pacienta sāpes nebūtu svarīgas.

No sirds ceru, ka šī zobārste vairs nestrādās ar pacientiem, ja šāda ir viņas attieksme pret cilvēkiem. Šāda pieeja nesniedz pacientiem palīdzību, bet rada bailes, sāpes un psiholoģiskas traumas.

Tas bija šausminošs piedzīvojums, ko nevienam nenovēlu. Cilvēki nāk pie ārsta pēc palīdzības, nevis lai tiktu traumēti un pazemoti. Pacienti ir pelnījuši cieņpilnu, iejūtīgu un profesionālu attieksmi. Šāda izturēšanās pret cilvēkiem medicīnā nav pieļaujama!