Jānis Krauklis - Nekrietnība

Tas bija 2015. gada jūlija vidus, kad sākām kopā dzīvot mazā jaukā trīsistabu dzīvokī Pļavniekos. Sākumā viss bija labi, dzīvojām saticīgi, respēktējot viens otru un vienīgās mūsu raizes bija mazliet nelīdzvarotais kaimiņš, kurš katru vakaru bļāva uz savu sievu "Zabiru pasport i ujdu!" Tā mēs bezrūpīgi dzīvojām, līdz Jānis iepazinās ar savu draudzeni. Kopš tās dienas viss ir gājis tikai uz slikto pusi.

No sākuma mēs vienkārši pavadījām mazāk laika kopā, ko respektēju un pilnībā sapratu, bet nekādi citādi tas neietekmēja mūsu savstarpējās attiecības. Tomēr liktenīgais pavērsiens bija brīdī, kad Jānis uzaicināja VIŅU dzīvot pie mums. Neko ļaunu nenojausdams, piekritu, kā nekā lētāka īre un iepriekšējā ziemā bija visai grūti savilkt galus kopā. Tā bija kļūda! Jau no pirmās dienas viņš visu laiku pavadīja ar VIŅU un es biju kā liekais trešais ritenis. Pats savās mājās vairs nejutos gaidīts, bet gan kā neērtība, kas jāpiecieš. Tas vēl būtu nekas, bet līdzīgi, kā katru vakaru varējām dzirdēt kaimiņa zemo un nelīdzsvaroto balsi, tā man tagad bija jāklausās katrs vaids un kliedziens, kad Jānis, savas lietas meistars būdams, mīlējās. Protams es tikai priecājos par viņa veikību un seksuālo veselību, bet mana miega kvalitāte ir kļuvusi daudz zemāk nekā pirms tam. Kad mēģinu ar viņu par šo tematu runāt, viņš ātri cenšas novērsties no tēmas.
Arī saimnieciskā dzīve ir kļuvusi daudz sliktāka. Jāņa draudzene neuzskata, ka viņai būtu aiz sevis jāsavāc, un acīm redzot tā neuzskata arī Jānis. Šī iemesla dēļ dzīvojam konstantā bardakā. Tam visam pa virsu pirms 2 nedēļām viņi, būdami "nopietnās" attiecībās nolēma paņemt no patversmes sunīti. Saprotu, ka viņš ir mazs un neko nejēdz, bet nu tā radība grauž manas mantas un čurā katrā stūrī un saimnieki vienkārši neko nedara lietas labā.

Nu man ir gana.
Jāni, tu esi lo*s!