Deju svētki Daugavas stadionā . - Skaļums
Vai es vienīgā ar savu kaimiņieni te mirstam nost no nenormāliem trokšņiem sakarā ar Deju svētkiem, no rīta 7.00-23.00, vājprāts, sazvanīju izglītības ministriju, solījās risināt, bet nekā, zvanījām uz pašvaldības policiju tur jau ministri uzpirkuši mentus, lai tie nedrīkst braukt mērīt skaļuma decibeļus. vājprāts, pirms 2gadiem, kad naktī bija šiem balle, braucu uz viesnīcu gulēt, vieni tēriņi, stulbums, tas laikam tikai LV notiek tādi murgi.
Комментарии (42)
huj zin, kāds man vārds? Tevi tas tik ļoti piš?
Tu esi Baiba? Un tu tik kruti proti runāt?
Gribi papisties ar mani?
Davaj, nodrāzīsimies!
Vienotākas vēstures izpratnes veidošana Eiropas austrumos un rietumos būs grūts uzdevums, jo visai atšķirīga ir cilvēku vēsturiskā pieredze un paaudžu atmiņas. Manuprāt, tas ir ilgāka laika posma jautājums, un saistībā ar to galvenokārt jādomā par jaunās paaudzes izglītošanu, darbu ar skolu jaunatni. Joprojām Rietumeiropas skolu vēstures mācību grāmatās nav iekļauti jautājumi par padomju totalitārismu, un te arī rodams izskaidrojums, kāpēc rietumnieku apziņā tas ir “baltais plankums”.
– Jūs gan esat viens no tiem vēsturniekiem, kurš centies tos aizpildīt. Pēc “Komunisma melnās grāmatas” iznākšanas jūs un citi grāmatas autori tika gan slavēti, gan pelti. “Knābāja” ne tikai Francijā un citur Rietumeiropā, kur ir spēcīgi kreisie, bet arī Krievijā, sevišķi pēc Putina nākšanas pie varas. Tiesa, daudzas kritiskās piezīmes tēmētas nevis pēc būtības, bet vairāk, lai demonstrētu attieksmi… Ja līdzīgu grāmatu publicētu šodien, vai kritika, jūsuprāt, būtu tikpat asa?
– Jā, pēc “Komunisma melnās grāmatas” iznākšanas mums veltīja daudz atzinības vārdu. Bet bija arī kritika, pat ļoti asa, un Francijā tā nāca arī no prokomunistiskām aprindām, kurām bija stipras pozīcijas augstskolās, no tā sauktā komunistu loka. Viņi centās uzsvērt, ka ir jāizšķir vairāki komunisma veidi, arī “demokrātiskais komunisms”. Ja tāds, piemēram, pēc viņu teiktā, būtu izveidojies Francijā, tad gan cilvēki netiktu spundēti cietumos, nometnēs, netiktu sodīti un tamlīdzīgi. Šāds viedoklis ir visai stiprs arī šodienas Francijā, neraugoties uz to, ka politiskā situācija ir mainījusies.
Aizvadītajās prezidenta vēlēšanās Francijā par komunistisko partiju balsoja 1, 5 procenti vēlētāju. Kad pirms 12 gadiem iznāca “Komunisma melnā grāmata”, šis skaitlis bija ap 10 procenti. Pēc Otrā pasaules kara tas bija apmēram 30 procenti. It kā, no vienas puses, komunistu pozīcijas sarukušas. Bet tradicionālās komunistiskās partijas nomaina tā sauktās trockistu virziena partijas: mētelītis cits, bet būtība paliek tā pati – komunistiskā. Francijā šī trockistu kustība kļūst arvien populārāka. Viens no tās līderiem ir gados jaunais, harismātiskais Olivjē Besanseno, kurš prezidenta vēlēšanās ieguva vairāk nekā četrus procentus balsu. Iedzīvotāju aptaujas liecina, ka to popularitāte pieaug. Francijā veidojas jauns komunisma paveids, tā sauktajā Antikapitālistu partijā apvienojoties dažādām sīkām trockistu partijām, un te nevar runāt par “neievērojamu Francijas kreiso daļu”. Tāpēc, ja mēs šodien izdotu grāmatu, kas līdzīgi “Komunisma melnajai grāmatai” atklāj šā režīma represīvo, tumšo, noziedzīgo pusi, tad mēs, domājams, saņemtu daudzas uzslavas, bet neizbēgami arī daudz kritisku vārdu.
Par komunisma noziedzīgo būtību es detalizētāk rakstu savā pēdējā grāmatā, kas iznākusi pavisam nesen un kas veltīta teroram Padomju Savienībā 1937. – 1938. gadā. Tās nosaukums ir “Dzērājs un puķu pārdevēja: masu noziegumu autopsija”. Šos divus tēlus kā centrālos es izvēlējos tāpēc, ka gribēju parādīt, cik vienkārši režīms varēja samīdīt cilvēka dzīvi. “Dzērājs” ir strādnieks, kurš bija aplam aizrāvies ar grādīgo un, reibumā kādā dzelzceļa stacijā plašu roku vēzēdams pudeli ar atlikušo šņabi, nejauši apšļakstījis Kaļiņina portretu. Viņš “par terorismu” sodīts ar nāvi. Otrs tēls ir pensionāre, kura cenšas izdzīvot, pie kapsētas pārdodot puķes. Nelaimīgā kārtā viņa sarunājusies ar cilvēkiem, kas rakuši kapus, un viens no puišiem izteicies: nenes rīt puķes, jo šonakt mēs vedīsim simtiem nošauto. Sieviete par to izpļāpājusies kādā sarunā, un tas nonācis līdz NKVD ausīm. Viņa arestēta, jo izpļāpājusies par “slepenu operāciju”, un vēlāk pati nošauta kādā no slepenajām masu apšaušanām 1937. gadā. Tā kā grāmatā apkopoti stāsti nevis par skaļiem notikumiem, par ko runāja un zināja visi, bet par slepenām masu operācijām, kurās arestēja ap 1 500 000 cilvēku, no tiem 750 līdz 800 tūkstošus nošāva 15 mēnešu laikā. Grāmatā sniedzu arī ieskatu telegrammu sarakstē starp Staļinu un PSRS iekšlietu komisāru Ježovu.
– Virkne vēsturnieku bijušo PSRS apraksta kā “cilvēkēdāju valsti” – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Viena no jūsu nesenajām grāmatām “Kanibālu sala” aprakstīts kanibālisms uz Sibīriju deportēto vidū, kuri tikuši iemesti necilvēcīgos apstākļos.
– “Kanibālu sala” – tā man šķita spilgta metafora šausminošajiem 1933. gada notikumiem Sibīrijā. Turp tika aizvesti ap 6000 Staļina tīrīšanu upuri, kuri bez ēdiena un pajumtes burtiski tika izsviesti Nazino salā. Vairāk nekā 4000 no viņiem gāja bojā aptuveni četru nedēļu laikā. Ir ziņas par vairākiem desmitiem kanibālisma gadījumu, kā arī par to, ka cilvēki tika nogalināti, lai viņus ēstu. Komunisms un marksisms, kā pierādījies, spēja noārdīt cilvēkos visu cilvēcīgo līdz pamatiem. Bēdīgākajos gadījumos apstākļi bija tādi, ka cilvēki regresēja līdz galējai robežai – kanibālismam.
Manuprāt, viens no komunistiskā režīma baisākajiem noziegumiem ir mākslīgi izraisītais bads, un šai tēmai plānoju tuvāk pievērsties savā nākamajā grāmatā par Padomju Savienību. Tieši bads bija vainojams pie lielākā upuru skaita PSRS, sevišķi trīsdesmito gadu sākumā. Jārunā arī par pēckara laika badu 1946. – 1948. gadā, kas ir mazāk zināms fakts, bet arī tas nopļāva ap miljonu. Tie nav vienīgie, bija arī citi gadījumi. Nesen man nācās ar saviem kolēģiem vēsturniekiem diskutēt par Ukrainas golodomoru, kad pirms pāris mēnešiem savā lekcijā Hārvardā es pierādīju, ka tas jāuzskata par genocīdu.
– Krievijā gatavojoties pieņemt likumu, kas liegtu “pārrakstīt vēsturi” un ļautu sodīt tos, ka neatzīst Krievijas uzvaru “Lielajā Tēvijas karā”. Jūs laiku pa laikam braucat uz Krieviju. Kā vērtējat to, kas vēstures jomā notiek Krievijā? Vai tur grib redzēt īsto vēsturi?
N. Verts: – Ar Krievijas vēstures pētnieku biedrību “Memoriāls” (Kremļa aprindas uz šo grupu, kas pauž no oficiālajām nostādnēm atšķirīgu viedokli, skatās šķībi. – I. M.) sadarbojos jau 15 gadus un tieši viņiem esmu veltījis savu pēdējo grāmatu. Pēdējo gadu laikā notikumu attīstība Krievijā bijusi ļaunu vēstoša, nepatīkama. Es Krievijā saskatu arvien straujāku nacionālisma, lielkrievu šovinisma attīstību, un daudzi notikumi un izteikumi raisa bažas. Piemēram, par to, ka jaunajās mācību grāmatās arvien mazāk un mazāk, līdz pat minimumam samazināta informācija par gulagu, par staļinistu melnajiem darbiem. Tieši pretēji – Staļins tiek dēvēts par lielisku, efektīvu vadītāju! Jaunajās grāmatās pausts uzskats, ka staļinisms kopumā jāuzskata par pozitīvu, jo tas veicinājis PSRS pārtapšanu par starptautiska līmeņa lielvaru un ļāva uzvarēt Otrajā pasaules karā. Protams, nevar noliegt PSRS ieguldījumu nacisma sagrāvē, bet tad jāvaicā, par kādu cenu iegūta šī uzvara? Par to vara bez lielas nožēlas maksāja ar miljoniem padomju armijas karavīru dzīvībām.
– Latvijas vēsturnieki sūdzas, ka Krievijā arvien vairāk arhīvu kļūst nepieejami.
– Priecājos, ka man ir iespēja sastrādāties ar Krievijas vēsturniekiem, kuriem savulaik bijusi visai laba pieeja arhīviem. Lai arī jūtams, ka pēdējā laikā arhīvi ierobežo pieeju lietām un šajā ziņā situācija noteikti ir sliktāka nekā pirms desmit gadiem, joprojām ir cerības, ka ne jau visas mapes saliktas “ārpus vēsturnieku pieejamības robežas”.
– Viena no Latvijas nelaimēm ir joprojām jūtamās okupācijas sekas. Latvijas sabiedrībā ir divas pretrunīgas vēstures izpratnes, jo tie, kas garīgi jūtas padomju ļaudis, noliedz Latvijas okupācijas faktu. Tāpat mūs dažkārt neizpratnē atstāj dažādu starptautisko ekspertu ieteikumi: sak, nelūkojieties tik daudz pagātnē, vairāk domājiet par nākotni! Jautājums ir, cik drošu nākotni var būvēt uz ļodzīgiem pamatiem?
– Esmu pilnīgi pārliecināts, ka vienotu sabiedrību uz pamatiem, kas ļogās un drūp, uzcelt nevar – pagātne ir jāzina. Te gan jums laikam jācer uz jauno paaudzi – uz tiem, kas šodien sēž skolas solā, un izglītošana ir valsts uzdevums. Mēs, vēsturnieki, gan labi zinām, cik daudz laika tas prasa.
Baltos plankumus vēstures izpratnē var atrast vai katrā valstī. Un pēc kāda laika – 20, 30 vai 40 gadiem – šī vēsturiskā amnēzija sabiedrībai dod spēcīgu prettriecienu. Piemēram, Francijā sāpīgās tēmas ir karš Alžīrijā, kolaborācija ar nacistiem un citas. Vai ikviena valsts iet cauri līdzīgiem procesiem, kad uz kādu laiku tā nevēlas uzlūkot savas vēstures tumšākos laukumus.