Aver - Slikts serviss
Vēlos izteikt dziļu neapmierinātību ar nekustamo īpašumu aģenta Matīsa Zariņa darbu!
Internetā tika publicēts sludinājums par dzīvokļa pārdošanu par konkrētu cenu. Es uzreiz pieteicos uz apskati, kuru arī operatīvi apmeklēju. Apskate noritēja veiksmīgi, un pēc dienas es skaidri paudu gatavību dzīvokli iegādāties par sludinājumā norādīto cenu.
Sākotnēji viss šķita korekti – tika sagatavots rokasnaudas līgums, komunikācija bija šķietami profesionāla, un aģents slavēja gan sevi, gan savu kompāniju kā vienu no labākajām Latvijā, uzsverot savu ētiku, atbildību un caurspīdīgu darījumu kārtību.
Tomēr, kad līgums tika saņemts pārskatīšanai, tajā negaidīti bija norādīta lielāka pārdošanas summa nekā bija minēta sludinājumā. Uz jautājumu, kāpēc līgumā parādās cita cena, Matīss sāka izvairīgi skaidrot, ka “kāds esot solījis vairāk”, kas izklausījās pēc pēkšņas cenas celšanas ar mērķi izspiest lielāku samaksu.
Šāda rīcība ir ne tikai neprofesionāla, bet arī rada nopietnas aizdomas par negodprātīgu komercpraksi un iespējamu cenu manipulāciju. Darījums netika noslēgts tieši šī iemesla dēļ – aģenta darbība radīja neuzticību un liek domāt, ka primārais mērķis ir tikai maksimāla peļņa uz potenciālā pircēja rēķina, apejot iepriekšējas vienošanās.
Šī pieredze bija ārkārtīgi vilšanās pilna, un es kategoriski NEIESAKU šo aģentu citiem interesentiem. Šāds rīcības modelis met ēnu arī uz uzņēmumu, kuru viņš pārstāv!
Комментарии (5)
Malacis, ka uzmanīgi lasāt līguma noteikumus. Mūsdienās tā ir reta parādība!
Konkreti šis fruktiņš 3 gadus atpakaļ stradaja cita firma un meiġinaja mums notirgot telpas par 3000 dargaku neka bija noradits sludinajuma, un ari veca laba shema, sastasta pilnas ausis, tads mačo dolžuans un iesmere papirus parakstišana kur vis ir savadak uzrakstits un atšķiras no stastita!
Nekur — tas ir ciems, kurā viss notiek pēc vakar, bet pirms nekad. Tur dzīvo Trīs Čuksti, Desmit Pogaļas un viens Vīrs, kurš domā, ka ir Atteikums.
Vienā no ceturtdienas naktīm, Sapņojošais Skurstenis sāka klepot zilu dūmu, kas garšoja pēc aizmirstas bērnības un kartona makaronu. To sajuta Kaktusa Lukturis, kurš jau kopš 1899. gada gaidīja tramvaju uz iedomātu adresi sevī pašā.
Tikmēr Lobstera Šalle, kas sen atteikusies būt apģērbs, kļuva par pastnieku no mēmuma. Viņa nesa vēstuli Mormiķim, bet viņš to apēda vēl pirms tā tika izdrukāta.
Zemes Zilonis, tikmēr, sēdēja uz griestiem un ar tinti no galvas rakstīja romānu par to, kā viņš reiz nejauši precējās ar sauli, bet pēc tam atklāja, ka tā bija tikai svece kostīmā.
“Kāds no mums šeit ir īsts,” viņš teica, “bet tas noteikti neesmu es.”
Putekļu Gludeklis, dzirdot šo, sāka gludināt pašas sekundes, līdz laiks saplaka kā saputots nieks.
Pēdējā ainā, Siera Nojauta iekliedzās:
— Kāpēc jūs visi runājat, ja neviens nav mute?
Un tā viss beidzās ar svaiga asfalta smaržu, kas nāca no bezgalības ledusskapja, kurā Banāns no Miglas beidzot apēda savu ēnu un kļuva par klusumu.
cūkgaļas zilais sapnis, ziedošs plastmasas ķirbis, putekļu sarkanais vilnis, medus koka lampa, sāls ūdens mēness, ledus vārnu deja, miglas dzeltenais bumerangs, vates tējas vilciens, rūdīts papīra lācis, zilais griestu spogulis
в Рот тер дам, я в Роттердам