Rīgas Dzemdību Nams - Neprofesionāla attieksme
Dzemdības notika 27.07.2020.
Vecmāte L. Krūmiņa - attieksme nievājoša. No pašas ierašanās dzemdību zālē dzirdēju daudz un dažādus komentārus. Rdzn dzemdību somas sarakstā ir minēts, ka līdzi jābūt visu skrīningu un analīžu rezultātiem. Man visi rezultāti bija sakārtoti mapē. Pēc mapes saņemšanas atpakaļ, l. Krūmiņa pateica, ka nezin, vai kāds vēl lasīs manus memuārus. Par zaļiem augļūdeņiem bija teikts, ka tā noteikti ir infekcija (man bija veiktas visas analīzes pirms dzemdībām un nekādas infekcijas baktēriju mikrofloras uzsējamā netika atrastas) . Pirms izstumšanas perioda, kā arī aptaujas laikā, kad tikko ieradāmies dzemdību zālē, l. Krūmiņai pateicu, ka pēc pēdējā usg bija redzams, ka meitai ir nabassaite aptinusies ap kaklu. Meita piedzima ar nabassaiti ap kaklu un kāju. Pēc neelpojoša bērna uzlikšanas uz krūtīm un jautājot, kāpēc mana meita neraud, saņēmu atbildi: "tu pati esi vainīga un vēl jautā? ". Gaidot placentu: "es no viņas pat placentu dabūt ārā nevaru! ". Placenta tika parauta, jo viņa pavilka to aiz nabassaites, to es sajutu, pēc kā es sajutu asins šļācienu no dzemdes. Placenta arī bija zaļGana, l. Krūmiņa: "placenta arī nav laba. " dzemdību laikā tika ņemtas analīzes gan pēc augļūdeņu pārduršanas, gan placentas. Baktērijas un infekcijas nekur netika atrastas. Asins trauks tika izgāzts, līdz ar to reālo asins zudumu neviens nezināja. Plkst. 14: 00 es atkal biju samaņā (samaņu pazaudēju drīz pēc placentas izraušanas) . Palātā atnāca ārsti: m. Holodova un z. Jaunberga. Sākās pārrunas par tālāko plānu. Z. Jaunberga sāka taujāt, cik litru asiņu esmu zaudējusi. No sākuma teica, ka litrs. Tika lemts par labu asins pārliešanai. Es parakstīju nepieciešamo dokumentu un mūs atstāja palātā trijatā. Asinsspiediens stabilizējās. Taču pēc laika strauji nokrita. Sāku teikt vīram, ka man ir melns gar acīm. Vīrs ieraudzīja, ka asinsspiediens bija vai 60/30 vai 70/40. Pasauca ārstus. Pirmā atskrēja anestezioloģe z. Jaunberga, viņa sāka masēt virsnieres un hipofīzi. Es sāku lēnām atgūt samaņu. (nebiju pilnīgi bezsamaņā, visu redzēju un sapratu, bet tajā pašā laikā man nebija spēka pat turēt acis vaļā.) sākās sarunas, cik asiņu esmu zaudējusi. Izrādījās, ka asins trauks tika apgāzts. Līdz ar to reālo asins zudumu nevarēja nosaukt. Ja no sākuma tas bija litrs, vēlāk pusotrs litrs, diskusijas beigās izrādījās, ka asins zudumi varēja sastādīt vēl vairāk. Z. Jaunberga sāka jautāt, kur ir asinis, jo tās pēc plkst. 14: 00 tika pasūtītas. Asinis ieradās tikai pēc plkst. 17: 00. No sākuma man attiecīgās asinsgrupas (0 rh poz.) vietā tika pārlietas (0 rh neg.) , jo manai asinsgrupai attiecīgās asinis pārliešanai nebija gatavas. Pēc tam mani pārveda intensīvajā terapijā. Visi izsakām lielu pateicību anestezioloģei Zanei Jaunbergai, jo viņa uzturēja mani pie samaņas, kamēr tika gaidītas asinis.
Nākamajās dzemdībās noteikti izvēlēsimies citu vietu!
Комментарии (8)
Arī man un pat vairākiem maniem radiem ir līdzīgas sūdzības, par paviršību, par pēkšņu diagnozes maiņu. Tā nabas saite ir mūžīga atruna dzemdību namam! Vai tad nav īpaša kontrole tad, monitorings, ķeizara grieziens tajos operatīvos gadījumos, taču dzemdētājas ir saslēgtas ar vadiem dzemdību laikā, usg, sirds darbība, gan mazuļa, gan māmiņas, skābekļa daudzums asinīs (kas tik vēl nē, esmu tētis...) , bet cik saskaramies paši, tad viss netiek lietots, tādu risinājumu netiek pieņemti. Ķeizara griezienus veic tikai plānoti. Bērnus dzemdību zālē neviens neglābj, bet vairo jauno Latvijas nāciju ar sindromu asfiksija vai bērnu cerebrālā trieka. Un statistikas dati gan neatbilst maniem novērojumiem! Nav nekādu 2,3 bērniņi uz 1000. Tas skaitlis ir diezgan lielāks... Kāpēc neglābt tos zīdaiņus dzemdības, ko jūs gaidāt kad viņš pats piedzims bez Ilgas skābekļa padeves, vai vispār nomirs, pēc tam intensīvajā terapijā dzesēsiet nabadziņu zem morfijiem un pēc tam pateiks tas nekas jums nepaveicās, tā dažreiz gadās! Saņemiet neadekvātu invalīdu uz visu dzīvi, tas ir jūsu bērniņš. Dakteris negribēja veikt monitoringu, nekavējošu ķeizargriezienu vai vispār būt dzemdību zālē... M. Holodova: "kas jums ir visām šodien, neviena piedzemdēt normāli nevar... ". !
Pilnībā piekrītu, ka ir sistēmas kļūda. Vai tad nevar veikt usg iestājoties dzemdību namā? Man solīja lielu bērniņu, meita piedzima virs 4 kg un 57 cm gara. Arī spiešanas laikā jutu, ka stumju viņu ārā, bet viņa tā kā ieiet atpakaļ, jo nabassaites aptîšanās gadījumā tā bieži notiek. Un pie tam meitai bija ne tikai ap kaklu, bet arī ap kāju. Man arī bija piekabināts KTG ap vēderu jau pirms izpiešanas. Pēc plkst. 10:00. Līdz ar to biju ierobežota kustībās, kas jau, manuprāt, ir pārkāpums. Jo es pati kontrakcijas vieglāk pārelpoju stāvot/staigājot/uz bumbas, nevis guļot. Jo tiklīdz Tu pakusties, tā KTG nevar pierakstīt.
Izklausās kā kādā lopu kautuvē.Tad bērns piedzima nedzīvs?Viņš tad izdzīvoja?
Īsts šausmu stāsts! Bērns vesels?
Jā, meitiņa ir vesela.
Es biju līdzās sievai un pārdzīvoju redzēju to visu klātienē, to nevar aprakstīt vārdiem.
Mūsu ministri tik skaisti runā par vīzijām kādā veidā palielināt dzimstības īpatsvaru, par atbalsta mehānismiem jaunājiem vecākiem, bet tādas lietas notiek Rīgas sirdī (RDnams). Cik gadījumi tiek noklusēti, cik daudz kas nenonāk atklātībā!?
Sieva tik tagad tika pāri tam murgam. Mums nevajag ne atvainošanos, ne naudu, neko citu. Mēs vēlamies atbildes, kāpēc kaut kas tāds var notikt? Mēs bijām gatavi ka mēs neesam nekādi īpaši, vienkārši parasti cilvēki, par ko no vecmātes bija tāda attieksme? Netiek taču prasīts no darbiniekiem lai danco apkārt klientam (grūtniecei), vienkārši dari savu darbu, nevajag smaidīt, nevajag jokot, vienkārši dari savu darbu, izdari to tā kā pienākās.
Mēs neapstāsimies kamēr nesaņemsim no atbildīgajiem atbildes uz konkrētajiem jautājumiem, kas bija iesūtīti gan RDnamam gan citām iestādēm. Ja ir vainīgie, tad tiem ir jāatbild par savu rīcību. Šeit nevar runāt par cilvēcisko faktoru, jo nepieļaujama bija pārāk daudz.
Es ceru, ka bērniņam viss kārtībā!
Interesanti, jo arī es dzemdēju 27.07.2020 un pie L. Krūmiņas.
Mani kā pielika pie sistēmas, lai ierosinātu dzemdības tā arī atstāja mocīties entas stundas vienu pašu. Ne uz toleti, ne dušā, ne uz bumbas nepalaida. Atnaca kad jau bija jādzemdē un vēl tāda sēž un saka, es nekur nesteidzos, vari nespiest... Man pirmās dzemdības, biju nobijusies, pat ne iedrošinaja, nepalīdzēja, tik murmuleja, ka var visu dienu sēdēt... Riktīgi tāda nekāda vecmāte... Beigās tik ilgi nomocija, ka mazajam trūka skābeklis, ķeizaram bija par vēlu un viss bija pilns... Izlēma griezt un vilkt ar vakuumu laukā... Un vēl pateica, nākamo reizi iemācies dzemdēt. Nākamo reizi tur kāju nespersu.
Protams mazais samocīts tika... Ļoti ilgi atkopamies pēc tā visa stresa... Murgs ne Dzemdību naams. Un daktere kas bija kopā ar viņu, vispār velna mātīte ne daktere.
Man bija līdzīga situācija ar šo pašu vecmāti. Mazais dzima šī gada februārī. Viss līdz šai personai bija pozitīvi un jauki ar vecmātēm pirmsdzemdību nodaļā. Bet kad nonācu dzemdību zālē šī vecmāte izrādīja ļoti pretīgu attieksmi. Sākot jau ar to ka iesmej ka pirmo reizi dzemdē. Veicu arī epidurālo, tāpēc zemāk sāpes nebija vairs jūtamas, tajā skaitā spiediens. Bez maz vai ir jāpiedzimst 3 bērniem pirms dodas pie viņas uz dzemdībām, lai nebūtu nekas jādara un māmiņa pati zinātu visu. Otrs ir tie izteicieni: "dzemdības nav skaistas, sāpēs tev vēl vairāk " , "es jau nezinu kad tev jāspiež" . Viņa ik pa laikam tikai ienāca, izteica kādu no šiem tekstiem un aizgāja. Man pat nepateica cik liels atvērums ir kamēr es to pati nepajautāju un man jau labu laiku bija 10 cm. Nekāds mīlošs atbalsts netika saņemts, priekš pirmās reizes kad tu neko nesaproti, adrenalīns sit cauri tev ir vajadzīgs cilvēks kas tev palīdz gan fiziski, gan emocionāli tikt šim posmam veiksmīgi cauri, bevis sēdēt blakus, bez jebkādas palīdzības. Līdz protams viss ieilga un nekas nenotika, pasauca ķirurgu un tika veikts griezums un mazais izvilkts ar vakumu. Šī vecmāte atmaiga tikai kad mazais bija ārā, bet ja viņa jau ienāktu šādā noskaņojumā pie grūtnieces, kura ir nobijusies, it īpaši pirmajā reizē, kad viss liekas tik jauns un bailīgs, un tajā mirklī kad esi nobijies un jūties viens tev iedotu kaut nedaudz šo pozitīvo attieksmi, tak tu justos droši cilvēka rokās un vairāk motivēta, nekā kad tevi noēd bez maz vai par nejēdzīgu dzīvu būtni kura neprot pati piedzemdēt utt. Pārējā pieredze rdzn bija pozitīva un patīkama. Bet vissvarīgākajā dzīves mirklī atmiņas uz mūžu nebūs tik patīkamas kā viss pārējais. Protams ir jābūt gan mīlošai, gan stingrai attieksmei, bet nevar būt pretīga attieksme kad cilvēks jūtas viss vājāk. Līguma man nebija. Bet par pārējo paldies rdzn, pārējais personāls pat ķirurgs bija pozitīvi noskaņoti un jauki.