Stradiņa slimnīca - Torakālās ķirurģijas nodaļa

Slimības dēļ man ir nācies apmeklēt dažādās ārstniecības iestādes, taču tik „īpašu” attieksmi pret pacientiem, kā šeit, nav gadījies redzēt nevienas citas slimnīcas nodaļās.

Pirms kāda laika šeit ir gadījies satikt ārstu, kurš izrīkojas ar pacientu pēc principa
"Es nekā nezinu un tāpēc tu esi vainīgs". Ja pacients tiek ilgstoši ignorēts un vēlas ar viņu aprunāties, ārsts demonstratīvi pagriež pacientam muguru un aiziet, parādot, ka tādai niecībai viņš savu uzmanību neveltīs. Varbūt arī rādot mājienu, ka par “godīgu” attieksmi būtu īpaši jāmaksā. Vēlāk ņirdzīgi atteic: „Nekā nezinu! Ja jums vajag ķirurgu, tad ejiet pie kāda cita! Ejiet pie jūsu ģimenes ārsta - varbūt viņš izdomās, kur vēl jūs nosūtīt!”
Nevienu šeit pat neizbrīna tas, ka ārsts, nekā nezinot ne par pašu cilvēku, ne par viņa diagnozēm, pret pacienti var izturēties tikpat nīcinoši, kā pret kādu narkomāni vai prostitūtu, vadoties vienīgi pēc personiskiem izkropļotiem stereotipiem. Zemākais personāls noskatās attieksmi pret pacienti no ārstiem, un sāk izturēties pret viņu tāpat. Pat apgaitu laikā, tā vietā, lai nopietni uzklausītu cilvēku, par viņu vienkārši uzsāk ņirgāties. Būtu vērts pieminēt kaut vai šādu diskriminējošas attieksmes piemēru – apgaitas laikā ārsts bija nosaucis vienu no pacientēm par „kundzi”. Uz ko vadītājs iekliedzās: „Ko?! Vai tad šitā ir kundze? Kundzes, lūk - viņa, viņa un viņa...” (un sāka rādīt uz citām pacientēm).Tā teikt, komentāri lieki.
Savulaik mani šajā nodaļā pārsteidza tas, ka gadījumos, ja kāds no ārstiem aizvainojoši izturējās pret pacientu, citi pauda pret to pilnīgi vienaldzīgo attieksmi,
it kā uzskatot, ka tā tam arī jābūt, vai it kā aizstāvēt pacientu viņiem būtu kauns.
Bet tagad man ir kauns par viņiem pašiem – par viņu vienaldzību, pār ārstu, kurš varēja nodevīgi izrīkoties ar pacientu, kas bija viņam uzticējies, un par viņu vadību, kura pieļauj šādu kārtību. Un atceroties to visu, es vairs nekad negribētu vērsties pēc palīdzības šajā vietā.