Stradiņa slimnīca (6. nodaļa) - Ārsta darbs vai bizness?

Pēdējo gadu laikā ir nācies pamanīt, ka jauno ārstu vidū ir tendence uzskatīt savu profesiju par ienesīgo biznesa veidu, kas nosaka arī atbilstošo domāšanu.
Līdz ar to vairs nav jābrīnās, ka jaunais ārsts var uzskatīt sevi par pārāk izcilu personību, lai redzētu pacientā cilvēku un to cienītu. Pacienti kļūst par zemākās kārtas būtnēm, ar kurām var izrīkoties tik nekaunīgi, kā ienāk prātā - viņi taču tāpat pacietīs visu, un tos var vienkārši uzskatīt par „palīgmateriālu” karjeras veidošanai.
Atbilstoši šādam domāšanas veidam, ārsts var ļoti lepoties ar sevi un nicinoši izturēties pret pacientiem, jo tie taču nav viņa cienīgi. Var vērtēt pacientu atbilstoši iedomātajam standartam, pie tam nespējot noteikt diagnozi, jo tev taču ir vienalga, kas notiek ar pacientu. Var uzskatīt, ka pacienti ir vērtējami atbilstoši tam, cik daudz no viņiem var saņemt, utt. Var vienkārši censties izrādīties citu priekšā.
Visos šādos gadījumos ārstam ir vērts padomāt par morālajiem principiem, vai arī - par to neesamību. Diemžēl praktiskā pieredze liecina par to pašu, ko ir nācies redzēt arī citās līdzīgajās iestādēs. Kaut arī tiešā veida neviens to nesaka, taču ar uzvedību, izturēšanos un attieksmi pacientam tiek pateikts - ja gribi, lai pret tevi šeit izturas kā pret cilvēku - maksā par to. Un ja gribi, lai pret tavu veselības stāvokli izturas nopietni, nevis vienkārši ņirgājas – maksā vēl vairāk. Ja nevēlies to darīt – nebrīnies par cinisko attieksmi. Taču, ja rodas aizdomas, ka pacients varētu par kaut ko sūdzēties, pret viņu uzreiz izrāda tādu kā ‘liekulīgi-pieklājīgo’ attieksmi, it kā pacients vēl būtu tik naivs, lai tam noticētu pēc visa, kas jau ir redzēts.