Latvijas Universitāte - Medicīnas fakultāte

Neviens kārtīgs students nevēlās par savu augstskolu teikt tos sliktākos vārdus, bet mans mērs ir pilns! Parasti esmu ļoti nosvērts, daru visus savus darbus laikā, mācos cītīgi, bet šoreiz man ir tāda sajūta, ka pati augstskola mani ir iegāzusi. Kolokviji pēc kolokvijiem, laboratorijas darbi, prezentācijas, sliktā attieksme no personāla... Nav pat iet kam lūgt palīdzību, jo viss ko man un maniem kursabiedriem no vadības tika teikts - nevaram jums palīdzēt, izsakām līdzjūtību! Protams, šoks mums visiem, jo situācija ir tik slikta, ka studenti mācās no rīta līdz vakaram, brīvdienu nav. Tie, kas strādā piespiedu kārtā slimnīcā vai citā darbā, vispār prātā jau ir sajukuši. Nepazīstu nevienu, kurš no maniem kursabiedriem nelietotu nomierinošus medikamentus, lai paspētu visus darbus un kolokvijus norunāt laikā. Bail pat iedomāties, kas būs sesijas laikā, kad būs jānoliek vairāki mutiskie eksāmeni. Vispār ļoti bēdīgi, ka pastāv šāda mācību programma, kurā cilvēkam ir jāupurē sava Veselība, lai izdabātu pasniedzējiem un programmai, kuru noteikti sastādīja cilvēki, kam nav saprašana par medicīnu un priekšmetiem, kurus iespējams nevajadzētu paralēli laist kopā. Es pats esmu budžetā un varu apzvērēt, ka nekad man dzīvē nav bijis tik smags dzīves posms, kur es cīnītos, lai mani neizmestu no augstskolas! Es pat nevaru iedomāties, kā jūtās tie, kas nav budžetā un kam tās atzīmes nav tās labākās. Protams, pēc visas šīs pieredzes ar Lu Mf sāku apsvērt domu pāriet uz rsu, jo mani draugi - kolēģi no turienes tik mudina, lai nāku pie viņiem. Šie jau arī saprot, ka uz labu nekas te nemainīsies un ka studentu intereses un viedoklis būs pēdējais, ko lu uzklausīs. Ja arī uzklausīs, tad teiks - bet jūs tak medicīnu atnācāt mācīties, paši vainīgi esat! Jā, piekrītu, ka medicīnas studijas ir grūtas, bet ja visi studenti krīt laukā no histoloģijas un vēl atsevišķiem priekšmetiem, visiem ir slikta garīgā un fiziskā Veselība, tad vaina nav studentos, bet gan programmā! Studiju gadiem būtu jābūt vieniem no aizraujošākie dzīves posmiem tavā dzīvē, nevis kaut kam tādām, kas liks tev doties pie psihiatra 2x nedēļā.