Kādēļ likumīgi drīkst nemaksāt parādu piedzinējiem? - Daži padomi!

Pēdējos pāris gados masu medijos diezgan bieži tika apspriestas t.s. parādu piedzinēju nekorektās darbības attiecībā pret parādniekiem, kā arī tika aktīvi diskutēts par šo uzņēmēju darbības tiesiskā regulējuma nepieciešamību. Šā jautājuma aktualizēšanu ar saviem rakstiem un uzstāšanos TV raidījumos ir veicinājusi arī "Lindorff Oy" Latvijas filiāles bijusī ģenerāldirektore Aleksandra Baranova.
Kvalificētiem juridiskās palīdzības sniedzējiem, juristiem, advokātiem, kuri savas profesionālās darbības ietvaros klienta uzdevumā cita starpā veic arī parādu piedziņu no klienta parādniekiem, šīs darbības nozīmē tik vien kā kārtējo civiltiesisko strīdu, kurš risināms viņiem labi zināmā veidā, jo esošajos likumos jau ir noteikts pietiekami skaidrs un saprotams strīda izšķiršanas, tostarp parāda piedziņas tiesiskais regulējums.

Par "citādāku regulējumu" var sapņot vienīgi paši parādu piedzinēji, kuri vēlas legalizēt savas iepriekš paveiktās (un joprojām turpinātās) nelikumības, kas Civillikumā ir definētas kā "netaisna iedzīvošanās". Netaisni iedzīvoties mēdz gandrīz visi parādu piedziņas kantori, tādēļ starp viņiem pastāv diezgan liela vienprātība par attiecīgās darbības jauna tiesiskā regulējuma nepieciešamību. To aizstāv piedzinēji, kas izpelnījušies lielu publicitāti ar savām nekorektajām darbībām, vēlīnajiem zvaniem, īsziņu sūtīšanu parādnieka radiniekiem un darba kolēģiem, rupju izrunāšanos pa telefonu, draudiem, neaicinātu ierašanos darba un dzīves vietā un citām darbībām, kas pēc būtības robežojas ar sīko huligānismu un ko nekad neatļautos neviens sevi cienošs advokāts vai jurists. To aizstāv arī piedzinēji, kuri it kā cenšas ievērot vispārpieņemtas ētikas normas, bet... viņiem visiem (vai gandrīz visiem) ir viens kopīgs "grēks" – netaisna iedzīvošanās uz parādnieka rēķina.

Kādēļ piedzinēji netaisni iedzīvojas uz parādnieka rēķina?

Kādēļ iedzīvošanās? Kādēļ netaisna? Varu paskaidrot. Šobrīd spēkā esošais tiesiskais regulējums katrai fiziskajai un juridiskajai personai dod iespēju aizstāvēt savas aizskartās tiesības gan personiski, gan caur saviem pilnvarotajiem pārstāvjiem, kas parādu piedziņas gadījumā visbiežāk ir profesionāli juristi vai zvērināti advokāti. Juridiskās palīdzības sniedzēji var tikt pieaicināti strīda risināšanā arī pirms tiesāšanās procesa sākšanas, un labākajā gadījumā strīds beidzas ar izlīgumu, kurā puses vienojas par maksājamās summas apmēru un maksājumu termiņiem.

Ja puses nespēj panākt izlīgumu, strīda izšķiršana nonāk tiesā, un, ja tiesa atzīst prasību par pamatotu, no parādnieka tiek piedzīti visi prasītāja zaudējumi, parāda pamatsumma, procenti, soda sankcijas un ar lietas vešanu saistītie izdevumi, kuros iekļaujas arī zvērināta advokāta pakalpojumi ne vairāk par 5% no prasības summas (Civilprocesa likuma 44. pants).

Parādu piedzinēju izdevumus jāmaksā vien atsevišķos gadījumos

Tādējādi no likuma secināms, ka parādnieka pienākums ir kompensēt kreditoram piedziņas izdevumus tikai tad, ja vienlaikus īstenojas šādi trīs priekšnosacījumi: (1) lieta tiek izšķirta tiesā un ar tiesas spriedumu parādniekam noteikts apmaksāt arī piedzinēja izdevumus, (2) juridisko palīdzību klientam ir sniedzis tikai zvērināts advokāts un (3) kompensējamo izdevumu apmērs nepārsniedz 5% no prasības summas. Visus izdevumus, kuri pārsniedz minēto summu un kuri ir saistīti ar citu personu pakalpojumiem (kuri nav zvērināti advokāti), un kas saņemti strīda ārpustiesas atrisināšanas ceļā, ir jāsedz pašam piedzinējam. Vienīgais izņēmums ir zvērinātu tiesu izpildītāju veiktās piedziņas darbības, kas notiek pēc tiesas nolēmuma spēkā stāšanās un ko regulē atsevišķs likums.

Tā ir patiesība, kuru zina visi, kas reiz mācījušies tiesību zinātnes. Domāju, ka arī parādu piedziņas kantoros kaut neliela daļa darbinieku un uzņēmumu vadītāju ir ieguvuši labāku vai sliktāku juridisko izglītību, tādēļ lieliski apzinās, ka viņiem nav likumīgu tiesību pieprasīt savu pakalpojumu apmaksu no parādnieka, jo savus pakalpojumus viņi sniedz klientam, ar kuru tiem ir noslēgts attiecīgs līgums, nevis parādniekam.

Atziņu, ka parādu piedziņas kantoriem no parādnieka nepienākas nekāda samaksa, varam atrast arī "Lindorff Oy" Latvijas filiāles bijušās ģenerāldirektores Aleksandras Baranovas www.db.lv publicētajā rakstā "Kāpēc negribam tā kā Amerikā – par parādu atgūšanas prakses tiesisko regulējumu Latvijā" (2010. gada 4. janvāris), kurā minēts: "Taču, piemēram, parādu atgūšanas izdevumi netiek regulēti vispār."

Parādnieki zina savas tiesības? Nē!

Bet vai to zina parādnieki? Domāju, ka lielākā daļa diemžēl nē. Un parādu piedzinēji izmanto parādnieku nezināšanu (maldību), lai dažādām metodēm, bieži vien ne pārāk korektām, piespiestu parādnieku samaksāt ne tikai parādu, bet apmaksāt arī piedzinēja "pakalpojumus", par ko viņiem ir tiesības prasīt atlīdzību tikai no sava klienta. Parasti piedzinēji iesniedz parādniekam rēķinu vai citu dokumentu, kurā norādīta parāda summa ar procentiem un soda sankcijām un "piedziņas izdevumi". Protams, godīgs parādnieks, kurš jebkādu iemeslu dēļ ir kavējis parāda samaksu un apzinās savu vainu, pieprasīto summu samaksās pilnībā, pat nenojauzdams, ka tādā veidā viņš bez jebkāda likumīga pamata "baro" piedziņas kantorus, kuru vienīgais "pakalpojums" attiecīgajā lietā ir saistīts tikai un vienīgi ar minētā rēķina izrakstīšanu.

Var būt, ka nelielu parādu gadījumos arī piedziņas izdevumu summa nav ļoti liela, bet... Uzskatāms piemērs ir "Lindorff Oy" Latvijas filiāles manam uzņēmumam izrakstītais maksājuma paziņojums (lieta Nr. 0369428/01), kurā norādīts parāds Ls 16 un piedziņas izdevumi Ls 11.80 ar PVN. No tā redzams, ka pieprasīto piedziņas izdevumu summa ir ievērojami lielāka par pusi no visa parāda summas, un tas vairāk nekā 10 reizes pārsniedz izdevumus, ko parādnieks kompensētu piedzinējam par zvērināta advokāta pakalpojumiem, ja šis parāds tiktu piedzīts tiesas ceļā. Situāciju vēl komiskāku padara fakts, ka minētais maksājuma paziņojums manam uzņēmumam ir izrakstīts par vispār neesošu parādu, jo tas nekad nav saņēmis nekādus pakalpojumus no Lindorff Oy Latvijas filiāles pārstāvētā klienta.

Civillikuma 2369. pants paredz: "Kas bez tiesiska pamata un tikai maldīgi uzskatīdams to par savu pienākumu kaut ko izdara vai apsola izdarīt otram par labu, tas var prasīt, vai nu lai atdod izpildījumu, vai lai atsvabina viņu no dotā apsolījuma."

Parādnieki, kuri "pārmaksājuši", drīkst prasīt naudu atpakaļ

No tā mēs redzam, ka parādnieki, kuri savas nezināšanas (maldības) dēļ savulaik ir veikuši jebkādus maksājumus parādu piedzinējiem, ir tiesīgi pieprasīt atpakaļ visas nepamatoti samaksātās naudas summas par t.s. piedziņas izdevumiem vai „piedziņas pakalpojumiem”. Darīt to vai ne – lai paliek jūsu pašu ziņā! Tāpat jūsu ziņā ir izlemt turpmāk apmaksāt vai neapmaksāt parādu piedzinēju sniegtos (nelūgtos, neuzdotos) „pakalpojumus”.
Civillikuma 2370. pantā mēs atrodam atbildi, kādēļ parādu piedzinēji tik ļoti vēlas ar likumu noteikt jaunu regulējumu savai prettiesiskajai darbībai. Tur ir teikts: "Ja izpildīta tāda neesoša parāda saistība, kas vēlāk dabūjusi tiesisku pamatu, tad atprasījuma tiesība atkrīt." Tas nozīmē, ka jauns tiesiskais regulējums var pilnībā legalizēt visas parādu piedzinēju iepriekš paveiktās nelikumības. Atceramies, ka "jaunā regulējuma" piekritēji vēlas ne tikai precizēt pieļaujamās un nepieļaujamās darbības ārpustiesas piedziņas procesā, bet ar likumu noteikt arī savas tiesības par piedziņas darbībām pieprasīt papildu samaksu arī no parādnieka, nevis tikai no sava klienta, kā tas ir šobrīd.
Ņemot vērā visu minēto, es kategoriski iebilstu jebkādam "jaunam regulējumam", kas legalizētu parādu piedziņas kantoru pastrādātās nelikumības.

Piedzinēju "rēķini" – nepamatoti

Papildus minētajam rodas arī retorisks jautājums, vai piedziņas kantoru izrakstītie "maksājuma paziņojumi" vai "maksājuma pieprasījumi" pēc savas būtības ir pielīdzināmi rēķinam? Ja nav, tad skaidrs, ka arī to apmaksai nav nekāda pamata. Ja ir, tad es labprāt saprastu, kādēļ tas tomēr netiek nosaukts par rēķinu? Varbūt tam ir kāds sakars ar "paziņojumā" norādīto pakalpojumu, kurš apliekams ar PVN? Vai šis nodoklis vienmēr tiek samaksāts likumā noteiktajā termiņā pēc rēķina izrakstīšanas, vai tomēr valsts budžets tiek papildināts tikai pēc tam, kad parādnieks ir samaksājis piedzinējam atlīdzību par sniegtajiem „pakalpojumiem”? Iespējams, dažās kompetentās valsts iestādēs kāds pievērsīs uzmanību šiem jautājumiem un nolems pārbaudīt, kā parādu piedziņas kantoros tiek ievērotas nodokļu likumdošanas prasības.