Par draudēšanu, manikulēšanu, darba intervijā solītā nepildīšanu. - Par draudēšanu, manikulēšanu, darba intervijā solītā nepildīšanu.

Man nesen bija tas "gods" pastrādāt Latvijas Kara muzejā. Manu CV šī iestāde, ar maniem datiem, ieguva, jo pieteicos uz izsludināto vakanci - suvenūru veikala vadītāja. Pēc vairākiem mēnešiem, saņēmu zvanu, kur man piedāvāja, balstoties uz mana CV informāciju, grafiskās dizaineres amata vietu un aicināja uz darba interviju. Darba intervijas laikā, kurā piedalījās tagadējā direktore, galvenā grāmatvede, tagadējais Sabiedrības izglītības un komunikācijas departamenta vadītājs, man tika stāstīts, ka man būšot daudz darba - viņi vēlas attīstīt suvenīru līnīju, posti soc. tīklos, materiāli izstādēm, visām filiālēm. Izklausījās lieliksi. Bet. Sākumā man darba līgumā tiks norādīts cits amats, ar papildus algas pielikumu par radošo darbu un sākumā man būs jāpastrādā kā vecākajam klientu apkalpošanas speciālistam, kamēr valsts kalnceleja apstiprinās amatu reformu. Tā es, pēc ilgas pierunāšanas piekritu arī uz tādiem nosacījumiem. Pēc aptuveni 3/4 mēnešiem, man tiešām tika ierādīts kabinets ar datoru un vajadzīgajām programmām. Dators vienu Photoshop attēla apstrādi, kurai būtu jānotiek dažu sekunžu laikā, izpildīja minūtes 20 vai pat 30. Tā es pus gadu tiešām tiku nodarbināta kā digitālais mākslinieks. Pēc 5 mēnešiem mani lūdza aizvietot pēkšņi darbu uzteikušo suvenīru veikala vadītāju. Es to darīju arī iepriekš. Kamēr strādāju muzejā, šajā amatā nomainījās 3 darbineces. Tā, vienu dienu aizvietojot saslimu un darbā nebiju ilgi. Iemesls bija nopietns. Pēc nedēļas slimošanas es jutu, ka darbā mani muļķo. Un tā arī izrādījās taisnība. Atgriežoties pēc slimošanas. Es tiku nostādīta fakta prieksā, ka es turpmāk pildīšu tikai darba līgumā norādīta amata pienākumus. Kad jautāju, kas notiks ar darba intervijā solīto un vēl pirms slimošanas pildītajiem darba pienākumiem kā Grafiskā/digitālā māksliniece, man direktore strupi noskaldīja, ka viņi ņems ārpakalpojumu un mana amata vieta oficjāla nebūs. Es uzrakstīju atlūgumu. Kamēr atstradāju līdz darba līguma beigām, pildot vecākā klienta apkalpošanas speciālista pienākumus, man zāles uzraudze Daina Āboltiņa, kura tur joprojām strādā ar klientiem, ņirgājās par manu izglītību un mani. Viņa nekautrējās stāvot tikai dažu metru attālumā ar pārējiem kolēģiem mani skaļi aprunāt un smieties. Man ir Bakalaurs un Maģistrs mākslā Latvijas Māklas akadēmija un Bakalaurs Grafiskajā dizainā un vēl daudz dažādi papildus kursi. Pirms es saslimu un aizvietoju suvenīra veikala darbinieci,kādu dienu šī cienījama vecuma sieviete, Daina Āboltiņa, man pēkšņi sāka rupji un paaugstinātā tonī draudēt, ka es darīšot to, koviņa liks, es iebildu, viņa kļuva vēl agresīvāka un draudēja man kā vidusskolas bosiks ar tekstu:"...mēs vēl parunāsim, mēs vēl parunāsim.." Es sāku uztraukties vai mani tagad šī persona sagaidīs pie toletēm vai pēc darba pie muzeja izejas, lai izrēķinātos. Arī pusdienās viņa mani todien negribēja laist, tikai pēc priekšnieka aizrādījuma tas tika izdarīts. Briesmīga darba pieredze, kuras laikā ar mani centās manikulēt arī personāla speciāliste. Tāpēc esiet uzmanīgi šajā iestādē.
Pildot Grafiskās dizaineres amata pienākumus, es radīju muzeja talismanu kaķi Seržantu, grafiskā izpildījumā. Viņs bija redzams arī Muzeju naktī 2024.g. Pēc darba attiecību pārtraukšanas, es lūdzu norādīt uz šī kaķa autora vārdu – manu. Ko muzejs atteicās darīt. Vērsos Kultūras ministrijā, kur juristi sazinājās ar muzeju, un piekrita, ka tās ir manas, neatņemamas autora tiesības uz vārdu pie sava darba. Muzeja direktore pieņēma lēmumu no kaķa atteikties un turpmāk līgumā skaidrāk un precīzāk atrunāt autora tiesības. Es par to priecājos, jo muzeja priekšniecībai bija doma pēc mana grafiskā dizaina/ilustrācijas izveidot šī ķaķa mīksto rotaļlietu. Tā es pasargāju savas autortiesības.
Pieredze uz mūžu.