РешеноItella Smart posti - Slikts serviss, nepiegādā sūtījumu noteiktajā laikā
Sūtījums ar DHL, nodots SmartPosti Latvijā stāv 5 dienas. Norādītajā laika logā kurjers neierodas, tracking norādīts, ka adresāts nav sastapts! Tiešām? Es arī kurjeru nesastapu, kaut ārā (privātmāja) pavadīju 2 stundas, jo jau iepriekš ir bijušas problēmas šai firmai ar adresātu kontaktiem. Pasūtījumā esošā prece nav paredzēta braukāties ekskursijās pa Latviju un glabāties sazinkādos apstākļos. Kādā veidā Smartpost kurjeri nosaka, ka adresāts nav sasniedzams? Ar ekstransesnsa spējām? Zīlē uz kārtīm? Kā? Citi kurjeri piebraucot, pat ja nevienu neredz, kā minimums uzpīpina, kā maksimums, pienāk pie durvīm pieklauvēt. Bet - es noteiktajā laika logā tiešā vārda nozīmē "vaktēju" kurjera gabalu. Tiešām - neiesaku Smartposti.
Pēc sazināšanās ar klientu apkalpošanas centru, paldies darbiniecei Teiksmai, kura pārzina klientorientētu pakalpojumu pārvaldību, šo situāciju risināja un kas nav mazsvarīgi, arī atrisināja.
Комментарии (3)
На окраине вселенной, в кафе "У Бессмысленного Смысла", креветка сала пила кофе из мормыша, сваренного на солнечной батарее из пыльников утюга. Слон земли спорил с бананом тумана о том, кто первый придумал кактусовый свет, пока фонарь кактуса грустил, вспоминая свою молодость в лампе гнезда. Шуба лобстера внезапно превратилась в корабль и уплыла в сырник ветра, оставив записку: “Вернусь, когда таракан сварщика начнёт смеяться искренне.”
Banāns miglā sēdēja uz vēja biezpiena, dziedot himnu lodlampai no ligzdas, kamēr vēžveidīgais speķis spēlēja šahu ar mormiķi, kurš bija pārģērbies par ziloņa zemi. Rūsa no gludekļa rāpoja pa griestiem un stāstīja jokiem kaktusa lukturim, kurš vispār bija no želejas un domāja, ka ir teātra prusaks. Viss šis notika cukura zupas iekšienē, kur loģika tika aizliegta ar likumu un aizstāta ar kaķu filozofiju.
Paklājs Jānis kādu rītu pamodās un atklāja, ka viņš vairs nav tikai paklājs — viņš bija karte uz vietu, kas neeksistē. Tur bija atzīmētas vietas kā “Aizmugures Malas Krasts”, “Domu Tēja” un “Neaizteikts Logs”.
Viņš lēni sāka ripot cauri dzīvoklim, kur krēsli raudāja par zaudētām sarunām, un puķupodi rakstīja žurnālus par iepriekšējiem īpašniekiem.
Virtuvē Bļoda ar Stikla Sirdi stāstīja visiem, ka reiz viņa bija pīrāgs, bet pārdomāja.
— Es gribēju būt deserts, bet kļuvu par trauku. Tā ir karma, kas garšo pēc sodas, — viņa nopūtās.
Zemes Zilonis, kas šonedēļ bija zivs-pasts, ienāca un uzlika sev uz galvas mēmo televizoru.
— Viss šeit pārāk skan. Mums vajag vairāk klusuma ar tekstūru, — viņš teica, un tā arī bija.
Paklājs Jānis ielīda zem gultas un sapņoja par jūru, kas sastāv no miedziņa, un viļņiem, kas šūpo vārdu salikumus, kurus neviens nekad nav izmēģinājis.
Viņš bija laimīgs, jo beidzot bija noderīgs kā metafora, un tas, šajā mājā, bija augstākais gods.