Vidzemes slimnīca - Dzemdību nodaļa

Šīs bija manas otrās dzemdības un diemžēl Vidzemes slimnīca nebija labākais variants.
Tajā dienā strādāja vecmātes Baiba Džindža un ieva lietiņa, dežūrējošais ārsts Arnis Roziņš.
Šo personu dēļ piedzīvoju emocionāli un psiholoģiski traumējošas dzemdības.
Biju ieradusies, lai stimulētu dzemdības. Viss bija labi līdz brīdim, kad sāka iedarboties zāles.
Vecmāte baiba atspiedusies ar visu spēku pret gultu vēlējās pārbaudīt atvērumu, ignorēja to, ka uz muguras izelpot sāpi nevaru un nevēlējās nogaidīt, kad sāpe nedaudz mazināsies. Tajā brīdī nedaudz aizskāru viņas roku, ko vecmāte uzskatīja par vardarbību, un noteica, ka man vairs klāt neskarsies, tā neesot normāla attieksme. Tā es gultā, pieslēgta pie sistēmām nogulēju praktiski visu laiku, pie manis neviens neienāca, lai gan uz to brīdi biju vienīgā dzemdētāja. Nomocījusies tik tālu no stimulācijas, bija Brīži, kad domāju, ka vienkārši atslēgšos. Uz ko bija atbilde, tā tam jābūt un viss. Lai mazinātu kaut nedaudz savu sāpi izlūdzos, lai iedod paelpot smieklu gāzi. Joprojām ar mani netika veidots nekāds dialogs. Es nezināju, ne cik ilgi vēl tā jāmokās, ne cik ir liels atvērums, pilnīgi neko.
Nevarot sagaidīt atbildi no šīs vecmātes, vēlējos, lai pasauc ārstu, kas tovakar dežūrēja. Diemžēl, arī šis kungs nebija ieinteresēts veidot kaut nelielu sarunu. Pārbaudījis atvērumu, nepasakot man neko, izgāja ārā no zāles. Kad zālē iesoļoja abas vecmātes ar neapmierinātu sejas izteiksmi, sāku uzsvērt uz to, kad vajadzētu veikt ķeizaru, ja jau nekas uz priekšu nevirzās (pirmo dzemdību rezultātā, bērnam ir Veselības problēmas, jo ārsti neveica ķeizaru) , bija bail par mazuļa veselību. Uz ko man atcirta, lai izlasot slimnīcas nolikumu, tad zināšot, ka ķeizaru tāpat vien neveicot.
Tā es atkal paliku viena zālē un neziņā, kamēr visi omulīgi sēdēja pie galda ārpusē un kaut ko apsprieda.
Ja es nebūtu sākusi bļaut, ka ir laiks spiest un vairāk nevaru, būtu bērnu pieņēmusi pati. Ienākot vecmātēm, pirmais ko dzirdēju bija beidz bļaut, tā nav jābļauj un nekas jau man vēl neesot sācies, atkal es pārspīlējot. Tomēr beigās gan secināja, ka tūlīt mazais būs klāt. Paldies vismaz par to, ka ātri sagatavoja visu un bērnu arī pieņēma.
Tālāk sekoja placentas izstumšana, kura nevedās tik labi cik vajadzētu. Kad tomēr tā bija izspiesta, sākās lielāka asiņošana kā vajadzētu. Dzemde arī nevilkās kopā, ko ignorēja abas vecmātes, dēļ kā iedzīvojos iekaisumā.
Bija arī viens plīsums, tika pieaicināts atpakaļ rozīša kungs, kurš nu metās izsmiet, par to ka varot dziedāt korī ja nu tā esot jābļauj, ar nicinošu attieksi kopā ar vecmātēm apsprieda, cik nepateicīga dzemdētāja gadījusies, pie reizes arī dzimumorgānus apspriežot. Neteikšu, ka šāda mediķu attieksme ir cienīga.
Pieminēšu arī to, ka pēc manis meitene, kura dzemdēja, lika spiest ar aizvērtu muti, lai neesot trokšņu. JāSaka, ka gan pati vecmāte bija tikko no gultas vēlusies un bija paspēJusi tik halātu uzvilkt.
Zinu, kad alimnīcas vadība tāpat šo neizskatīs, jo sienas ir plānas. Sarunas var dzirdēt ļoti labi, un teksts, mums tāda viena dzemdētāja neko neizdarīs, jo, augša" jau mūs tāpat aizstāvēs.
Iespējams, vienkārši nepatrāpijās tā labākā maiņa, bet zinu, ka ir daudzas tādas mammas kuras visu noklusē!
Ceru Dāmas, ka tas viss nāks jums atpakaļ. Un ja nevar normāli komunicēt ar dzemdētājām un būt gatavas, ka sāpju brīdī var būt kāda neapzināta darbība, ir laiks meklēt jaunu nodarbošanos.
Lai veicās!