Jahonts - attieskme vnk graujoša

Vakar gribējām nopirkt laulības gredzenus, bet pārdevējas attieksme bija vnk tāāāda, ka tur vairs kāju nesperšu. Bija ļoti dusmīga, ka vispār kaut ko paprasām. Lūdzām parādīt gredzenus. prasa kādus - 2mm, 3mm, 4mm vai citus. prasām - kuri ir kuri? Neesam nekādi gredzenu speciālisti, uz aci acumērs ar nav nekāds ideālais - nu kā es varu pateikt - vai tas gredzens, kurš man patīk ir 3 vai 4mm garš. nav taču acī mērlente iemontēta. Pārdevēja (blonda tāda) jau dusmīga - "Nu, kas jūs neredziet - divi, trīs'cetri.." katru noskaldīto ciparu pavada arī ar asu rokas žestu pa gredzenu līniju kastītē. Nu nolemjam, kurus labāk gribētos. Tagad jātiek skaidrībā ar izmēru. Saku, īsti neatceros, kādreiz bija tāds un tāds. šši jau paliek vēl neapmierinātāka, bet iedod gredzenu. Īsti neder, vajag lielāku. Šī nošķoba seju un pārgriež acis. Tavu laimi - lielākais der. Un tad pievēršas manam topošajam vīram, un vīpsnājoši prasa - " un kāds tad jūsu pirkstiņš?" Lieki teikt, ka tajā brīdī apgriezāmies un aizgājām. Ja nevajag, lai pie viņiem nopērk divus zelta gredzenus, tad nevajag. Nesākšu jau laulības dzīvi ar tādā atmosfērā pirktiem gredzeniem :) bet pārdevēja "labākajās" padomju laika tradīcijās.