Drogas - Slikti darba apstākļi

Mani pirmie (un pēdējie) divi darba dienas “Drogas” – pieredze, ko nevēlos novēlēt nevienam

Nesen sāku darbu “Drogas” kā pārdevēja-konsultante. Jau pirmajā dienā mani gandrīz uzreiz ielika pie kases – bez jebkādas pilnvērtīgas apmācības. Man nekad iepriekš nebija nācies strādāt ar kases aparātu, un tas, ko man parādīja, bija pāris virspusējas reizes, kurās ātri pārskrēja pāri pamatfunkcijām – kā noskenēt preci, kā pieņemt maksājumu. Bet nianses? Atlaides, cenu korekcijas, klientu kartes, dāvanu kartes, preču anulēšana, kļūdu labošana? To visu – tikai garāmejot, bez iespējas reāli iemācīties vai trenēties.

Tad es paliku viena. Jā, viena. Pirmajā dienā. Pie kases. Ar pastāvīgu klientu plūsmu. Kolēģe, kurai vajadzēja mani pieskatīt, pirmo stundu vēl bija kaut kur tuvumā, bet pēc tam vienkārši pazuda kopā ar vadītāju – aizgāja uz kabinetu dzert tēju un smieties. Un kad vēlāk viņām uzdevu jautājumu par to, kāpēc mani vienkārši atstāja vienu pašā pirmajā dienā, atbilde bija šāda: “Mēs jau skatāmies uz tevi pa kamerām, ja kas, mēs redzam.” Redz, viņas redz. No kabineta. Ar tējas krūzēm rokās.

Kamēr es viena pati, bez pieredzes, ar nepietiekamām zināšanām, centos tikt galā ar sarežģītu kases sistēmu un prasīgajiem klientiem. Un ko man darīt brīdī, kad kaut kas noiet greizi? Atstāt kasi, kur stāv rinda cilvēku? Kur kases atvilktne vaļā un jebkurš varētu izņemt naudu vai aiziet ar preci? Man bija jāskrien pa veikalu, jāmeklē kāds, kurš varētu palīdzēt, un ne reizi vien. Bet klienti jau nezina, ka tā ir mana pirmā diena. Viņi nezina, ka man nav neviens normāli izskaidrojis procesu. Viņi tikai dusmojas, ja kaut kas nav tā, kā viņiem gribas.

Tā visa laikā es jutos ne tikai vientuļa un nesaprasta, bet arī pakļauta lielam riskam. Es atbildēju par kasi, par naudu, par kļūdām – un ja kaut kas notiktu? Kurš tad būtu atbildīgs? Protams, es. Nevis tie, kuriem bija pienākums mani apmācīt un atbalstīt.

Nākamajā rītā, otrajā darba dienā, es uzreiz pateicu – es aizēju. Un vai kāds paskaidroja, kas tālāk jādara? Kādi ir soļi, kādas ir manas tiesības, kad būs aprēķins, kā notiks dokumentu nodošana? Nē. Vienkārši iedeva papīru par aiziešanu un viss. Pat darba līgumu man neatdeva – tikai mājās pamanīju, ka tas palicis pie viņiem.

Es pat nebiju pievienota nekādam WhatsApp čatam, kur sazinās darbinieki. Vienkārši aizmirsta. Varbūt neuzskatīja par vajadzīgu. Varbūt bija pārāk aizņemtas ar savām sarunām.

Tā nav darba vide. Tā ir ekspluatācija. Tā ir vienaldzība pret darbinieku kā cilvēku. Viņi pieprasa smaidu, pieklājību, uzmanīgu iepakošanu katram klientam, jo “mēs rūpējamies par kvalitāti”, bet tajā pašā laikā uz pašu darbinieku viņiem ir pilnīgi vienalga.

Neiesaku nevienam. Darbs “Drogas” nav tā vērts. Un, ja viņi šādi turpinās, ceru, ka darbiniekus vairs neatradīs – lai vadība pati stāv pie kases un pārdzīvo to, ko mums lika piedzīvot. Jo tādu attieksmi viņi ir pelnījuši.

Un vēl – pēc visa šī viņi pieprasīja, lai es izmazgāju formu un atnesu to atpakaļ. Es to nedarīju. Es viņiem atdevu formu tādu, kāda tā bija – netīru pēc visām tām stundām pie kases. Un patiesi ceru, ka viņi to mazgās paši – ar rokām, aukstā ūdenī. Jo tieši to viņi arī ir pelnījuši.