uzņēmuma/produkta nosaukums - sūdzības temats

Bijušā 1, 2, 3, 4, 5, 6, 7, 8, 9 klases skolnieka Vitālija Lavrinoviča sūdzība.

Maniem vecākiem bija izvēle, kur sūtīt mani mācīties.

Mani vecāki nezināja visu, ko man iemāca skolā.

Kaut es, maziņš būdams, spētu toreiz saviem vecākiem pateikt: ja skolā, mūzikas stundā turpinās mācīt mūs tā, kā to māca un ja mēs turpināsim dziedāt kautko nesaprotamu, līdzīgu kā:
"tram tam tam, radi rī di"
vai piemēram: "līgo, līgo"
vai kautko par "Mārtiņdienām piemēram"- es, bērns būdams un arī tagad paaudzies, neredzu nevienu iemeslu priecāties par kautkādām Mārtiņdienām vai miķēļu svētkiem un dziedāt kautkādas dziesmas, kuras nosaka vai nu audzinātājas vai nu ja audzinātājai tas neinteresētu arī kā daudziem bērniem, varbūt skolas direktore vai vēl kāds to gribētu rīkot.
...dziesmas, no kurām man maziņam bērnam prāts nepaliek gudrāks un sirds nepaliek tīrāka un skaidrāka.

Kaut mēs, - es un mani klasesbiedri, maziņi būdami varētu pateikt, ka mums daudziem tas nepatīk un ka tas mūs attālina no patiesās mūzikas un dziedāšanas izpratnes(ka dziesmas var būt citas, ne tādas kā māca, bet no sirds iekšienes...) nevis no "patskaņiem, līdzskaņiem un tukšiem vārdiem vai nesaprotamiem vārdiem, kurus kā papagailis vajag atkārtot un smaidīt.

Kaut es toreiz, maziņš būdams, varētu pateikt to Tam, Kas ir visuspēcīgs un Kam ir vara pār visu radību debesīs un virs zemes:
Kungs, ja mani tā turpinās mācīt, es laikam nekad nekļūšu par dziedātāju un nemācēšu spēlēt mūzikas instrumentus no patiesā prieka un mīlestības. Un mani klasesbiedri laikam nekad nekļūs par sirsnīgiem muzikantiem un dziedātājiem.

(kaut es maziņš būdams, vismaz vārētu pastāstīt savas sirds dziļās pārdomas mammai vai tētim, taču tētis nomira kad man bija ap 8gadi un mamma arī nesen nomira, apmēram divus gadus atpakaļ). taču tomēr, ja arī man uzprasītu vai man patīk dziedāt utt, iespējams es atbildētu jā, kā bērniņš, kurš daudz ko nesaprot, bet grib mīlestību, prieku un padancot, bet arī tas ar laiku var pāriet, it īpaši kad par tevi sāk smieties un ņirģāties no ļaunuma skatoties uz to, kā tu dziedi vai kā tu dejo no prieka. tas ir tāds kā velna uzbrukums, lai tu nevis dzīvotu dzīvi patiesā mīlestībā, bet pēc velna prāta lai tu būtu kā dzērājs, kurš čurā uz māju sienām un gandrīz neko nesaprot kad piedzeras un arī kā smirdīgs pīpētājs, kurš bojā sev plaušas un citas miesas daļas un kā melis, kurš dara panāk daudz ļauna dēļ savas mantkārības vai augstprātības un vai kā nožēlojamais narkomāns - uz kuru kad dažs skatās - savā sirdī noskumst par viņa(narkomāna) nožēlojamo dzīvi, kuram neviens gandrīz nevar palīdzēt, izņemot To, Kas ir Ceļš, Patiesība un Mīlestība. izņemot To, kas ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība.

Dzīvei ir jēga! Kāda lai tev nebūtu sabojāta dzīve, piedod visiem! piedod viņiem! Sāc tagad darīt labu citiem, lai tie, kad sajutīs tavu mīlestību arī darīs tev patīkamas lietas. :)

Sūdzība bija nevis par mūziku, bet par tās pasniegšanu bez patiesās mīlestības.