Rūberts, kafejnīca-konditoreja - Apkalpošana
Kāzu kūkas meklējumos saskārāmies ar nepatīkamu situāciju un vēlamies par to informēt un brīdināt citu pārus, lai šāda pieredze nav jāpiedzīvo.Rekomendāciju dēļ, ko saņēmām viesu namā, sazinājāmies ar konditoreju telefoniski, lai vienotos par tikšanos, jautājot par iespējamo tikšanās laiku, lai vienotos par pasūtījumu kāzu toreti, saņēmām informāciju, ka droši varam ierasties jebkurā dienā, no pl. 8.00 līdz 20.00, informējām, ka mums ērti būtu atbraukt sestdienā, precizējām atkārtoti, cikos varam iesrasties uz ko mums atbildēja - ka jebkurā laikā no pl. 8.00 līdz 20.00, atkārtoti minējām, ka tas ir saistībā ar kāzu kūku un ka vēmaies degustēt iespējamos variantus, uz ko mums atbildēja, ka varēsim pamēģināt to, kas būs uz vietas un nebūs izpirkts laikā kad ieradīsimies. Jautājām par cenām, mums pastāstīja, ka kāzu kūkas maksā 9.50Eur par kilogramu, ka drošības maksa nav jāmaksā.Kad pienāca ilgi gaidītā sestdiena, devāmies ceļā no Rīgas uz Ikšķili, konditorejā darbiniece bija ļoti pārsteigta, ka ieradāmies, norādīja, ka vispār sesdienās te neviens ar nevienu netiekas un ko mēs te vispār esam "atvilkušies", pēc atkārtotiem lūgumiem darbiniece mēģināja sazināties ar saimnieku, kas neatbildēja, bet atbildēja saimnieka sieva, kas apsolīja ierasties uz tikšanos ar negaidītajiem viesiem.Pēc 1.5h gaidīšanas sagaidījām sievieti, kas sarunas laikā mums stāstīja par to cik grūti viņai bija atrast kur atstāt bērnus sesdienā, ka viņa vispār ir apslimusi un nesaprot ko mēs te meklējam, kā arī cik dārgi izmaksā konditoru darbs, cik grūti vasarā cept kūkas, ka neviens negrib strādāt visrsstundas un labākie konditori ir aizbraukuši uz Angliju un Īriju un viņi tik daudz nevar atļauties samaksāt cik tur maksā un galu galā, no viņu konditorejas pasūta kūkas S. Vilde, lai mēs pareizi saprotam līmeni sabiedrības slānim ar kādu viņi ir gatavi strādāt. Kad informējām par cenām, ko mums pateica viņu darbiniece telefona sarunā, saimnieka sieva informēja, ka tās ir muļķības un piedāvājumu viņi mums atsūtīšot uz e-pastu.Iedevām e-pasta adresi un pēc 3 nedēļām un atgādināšanas saņēmām piedāvājumu, kur cena, kas tika nosaukta telefona sarunā bija trīs reizes lielāka, kā arī protams, ir gan statīva nomas maksa, gan rezervācijas, gan statīva rezervācijas drošības nauda.
Комментарии (6)
Kas tā tāda par Vildi? Man viņa būtu jāzin?
Tikko biju Rūberta konditorejā pie dzelzceļa stacijas Ikšķilē. Viens puisis iepērkas pie kases, vairāk cilvēku nav. Stāvu un gaidu, kad beigs apkalpot klientu un varēšu nopirkt, ko vēlos. Ienāk kaut kāda pārdevējas paziņa un pēc puiša aiziešanas pārdevēja uzreiz pievēršas viņai. Kad jautāju, cik ilgi man te jāgaida, saņemu atbildi: "rinda vienmēr ir no šīs puses". Mjā, ja veikalā 2 cilvēki, izdomāt, kuru pirmo apkalpot, tiešām grūti... It īpaši, ja Ikšķilē esmu ļoti reti, un diemžēl nezinu, no kuras puses vietējā veikalā jāstāv rindā... Lai kā būtu gribējies izslavēto produkciju pagaršot, ar šādu apkalpošanu uzņēmums "tālu tiks". Veiksmi darbinieku izvēlē turpmāk!
Ikšķilē,jau sen lielai daļai ir tāāāā galvā sakāpis! Kad mums tur bērns sāka skolā mācīties,es arī nostāstu iespaidā domāju, ka super krutā vieta. Izrādās- parasta skola un parasts lauku miestiņš,kur visi viens otru pazīst,aprunā un ar gailīšiem mērās.Tikai mērīties vairs nav ar ko, ja nu vienīgi ar kredītu un parādu apjomu. Pusikšķile stāv izūtrupēta. Sabiedrības slāņi- jāsmejas!
Ja esi iebraucējs, tad esi pieklājīgs un draudzīgs. Mazā ciematā visi baidās no svešiniekiem. Kūciņas tikai vietējiem :)
Esmu vietējais Ikšķilē, un šāda uzvedība vispār neatbilst normālam uzņēmumam mūsdienās. Kauns!
Par to, ka cilvēkiem šeit sakāpis galvā, arī piekrītu. Daudzi te sazin ko no sevis iedomājušies tapēc vien, ka te vietējā pilsētelī ieņem šādu vai tādu amatu. Pieticība izlido pa logu, tiklīdz pierod pie varas, lai arī cik tā niecīga.
Skolā vienmēr valdījis lepnums un debesīs aizšauti deguni, nevis veselais saprāts.
Atceros, kad mani kāda skolotāja gaitenī pavilka malā un sāka lamāt par iekšējo likumu pārkāpšanu. Es, zinot, ka neesmu neko pārkāpis, neklausīju ne vārda un devos uz stundu. Vēlāk tā pati skolotāja ar direktori atnāca mani izvilkt no klases, lai vēl jo vairāk nolamātu direktores kabinetā. Kad beigu beigās prasīju, lai man parāda likumu, ko esmu pārkāpis, direktore sāka saprast, ka ir bļāvusi vispirms un tikai pēc tam padomājusi, vai vispār ir par ko bļaut. Atvainošanos par šitādiem uzbrukumiem nekad neesmu saņēmis, jo ne skolotāji ne direktore nekad nekļūdās, kā jau jebkurš diktators.
Mats klinģerī