Rīgas Psihiatrijas un Narkoloģijas Centrs - Baiba Līviņa - nekompetence, pavirša attieksme pret pacientu
Apmeklēju psihiatri Baibi Līviņu reizi trīs mēnešos, jo ātrāk nekad nav iespējams pierakstīties. Iepriekš apmeklēju citus psihiatrus, taču arī tiem ir bijušas retas vizītes, tikmēr agrāk tika apmeklēta bēdīgi slavenā Dace Amoliņa, par kuru jau varat lasīt vairākas sūdzības.
It kā pirmās vizītes bija labi, nebija "Sarkano karogu"... Taču vizīšu laikā sāku just, ka ārste man netic. Šodien bija pēdējais piliens, jo viņa atteicās man turpināt izrakstīt zāles, pamatojoties uz to, ka varētu būt maz D vitamīna un ka man vienkārši esot jāiet pie ģimenes ārstes. Kad brīdināju, ka mana ģimenes ārste ir noslogota un man pie viņas esot jāpierakstās vairākas nedēļas pirms tam, un ka tas nozīmē vairākas nedēļas vienkārši uz sitiena pārtraukt lietot zāles, viņa atbildēja, ka tā nu tas ir, un neko viņa tur nevar darīt.
Hallo... Jūs varat izrakstīt zāles!
Centos būt mierīga, jo šis man ir svarīgi. Sarunas beigās viņa pateica, ka man nepalīdzēšot, un vienkārši nometa klausuli.
Nu, ok. Saprotu, valsts psihiatri un tā. Tagad jātērē liela nauda, lai pieteiktos uz privātpraksi. Bet apziņa, ka psihiatrs netic sūdzībām...
Ja netic pacientam, kurš jau 15 gadus dzīvo ar invaliditāti, ok. Saprotu, grūti ticēt cilvēkam, kuru redzi reizi trīs mēnešos uz 15 minūtēm. Ja netic man, var ticēt citu ārstu spriedumam - man ir piešķirta invaliditāte kopš bērnības, un arī šobrīd man ir piešķirta 2. grupa. Pie tam bērnībā tika diagnosticēta šizofrēnija - kaut šobrīd ir stipras aizdomas, ka tika piešķirta nepareizā diagnoze, jo kā bērns ar ārstiem nesadarbojos, un, nu, pēc terapijas un vienkārši 15 gadiem nodzīvotiem ar šādām smadzenēm un esot izglītotam cilvēkam, kurš par šādām lietām lasa un runā ar citiem ar līdzīgām sūdzībām, esmu visai pārliecināta, ka man ir nevis šizofrēnija, bet OKT. Depresija? Noteikti.
Lai vai kā - šizofrēnija, OKT vai depresija, vai kaut kāda cita slimība, vienalga - fakts ir tāds, ka man IR slimība. Kāpēc visu dzīvi esmu dzērusi zāles? Bērnībā ik gadu vairākus mēnešus pavadījusi slimnīcā, jo OKT traucējumu dēļ nespēju patstāvīgi dzīvot? Piedzīvojusi lēkmes? Varētu par simptomiem rakstīt gari, bet šī sūdzība nav par to. Galvenais, ka - kā sanāk, tas viss ir tā... Vienkārši izdomāts?
Bet nē, man vienkārši esot vitamīnu deficīts. Zāles neesot jāizraksta.
Ja netic man un netic citiem ārstiem 15 gadu garumā... Kam vispār var ticēt?
Labi. Ok, eju uz privātpraksi, kuru ieteica terapeits. Atā 150 eiro. Kaut kur sakasīšu. A ko citu darīt? Neilgojos pēc lēkmes, kas atkal aizsūta uz Tvaika ielu.
Ja nevarat uz vizīti aiziet ar šķībām acīm un vizuāli redzamu invaliditāti, iesaku no Līviņas turēties pa gabalu. Nezinu, kam jānotiek, lai šis psihiatrs jūs uztvertu nopietni.
(sūdzība publicēta vēlreiz, jo iesūtīju nepareizajā sadaļā)
Добавить комментарий