Rīgas dzemdību nams Valujeva - Reti riebīga attieksme
Pirms savām pirmajām dzemdībām apmeklēju padsmit dzemdību sagatavošanas kursus, izlasīju vairākas grāmatas un izlēmu, ka gribu dzemdēt ūdenī. Vecmāte no Rīgas dzemdību nama kursos par to tik labi atsaucās, ka sapratu - tas ir man. Uz jautājumu, vai iepriekš jāslēdz līgumu ar konkrētu cilvēku, vecmāte teica, ka nē - 1) nav vajadzīgs, 2) par naudu var nopirkt tikai vairāk laika, cilvēka raksturu jau nemainīsi un 3) dzemdību namā katru dienu dežūrējot vismaz 1 vecmāte, kas ir izgājusi speciālus kursus, lai pieņemtu ūdens dzemdības... paļaujoties uz to, savā dzemdību dienā devos uz Rīgas Dzemdību namu un uzņemšanā teicu, ka gribu dzemdēt ūdenī. Jaukā vecmāte, kas mani pieņēma, zvanīja uz dzemdību nodaļu, informēja, ka mani tulīt vedīs augšā un, ka es gribu dzemdēt ūdenī. pēkšņi pat es, kas stāvēju pāris metrus no telefona, dzirdēju, ka klausules otrā galā rēc pret ūdens dzemdībām. kādam acīmredzot bija pret to liela nepatika. un tad tikai sākās... pret mani izturējās kā pret suni!!!
no sākuma mani vairākkārt gribēja atrunāt no dzemdībām ūdenī - nepamatojot kāpēc, kad teicu, ka jā, tiešām gribu dzemdēt ūdenī, un esmu gatava par to maksāt, man uzbļāva, ka visas nemaz tā nedrīkstot dzemdēt ūdenī. Jautāju: kad tad nedrīkst? atbilde: nu piemēram, ja zaļi ūdeņi. es: man ūdeņi vēl nav nogājuši. "pārdursim, paskatīsimies!" (nekomentēšu, ka es vispār esmu par dabīgām dzemdībām un ūdens neduršanu)... nu labi - pārdūra - ūdeņi ļoti labi. pārgrieztu ģīmi man tiek palaists vannā ūdens... dzemdības it kā laikam skaitījās vieglas un ātras (4h no pirmajām sāpēm), bet kādas emocijas man nācās pārdzīvot...
man paceltā balsī visu laiku kliedza virsū, ka es nemāku dzemdēt, nemāku spiest utt. (man tās bija pirmās dzemdības - diez kur es to būtu varējusi apgūt?) Vecmāte man bija Gunta Laveniece - tā nelamājās, bet arī neko nepaskaidroja, tikai aiz muguras sačukstējās ar citu personālu kaut ko par mani..., piem., kad bērns piedzima, dzirdēju tikai "tāpēc jau arī nenāca arā..." - kad prasīju, kas bija, kāpēc nenāca - neko neatbildēja man... normāli neskaidroja ne to, kurā brīdī kā labāk atrasties, kā elpot utt.. NEKO! Bet lielākās šausmas bija daktere Natālija Valujeva - īsts krievu zaldāts - viņai suņus tik dresēt! kad paliku pie tā, ka gribu dzemdēt ūdenī, viņa man teica sekojoši - citēju vārds vārdā: "Province! Salasījusies internetā sazin kādas gudrības, bet dzemdēt nemāk!" turklāt, kad jau biju ūdenī izspiedusi bērna galvu, izrāva mani no vannas, lika pašai kāpt uz gultas, kur varēju tikt tikai palecoties un bez vārda runas uzklupa ar šķērēm... Pēc tam šuva tā, ka es visa fiziski kratījos no viņas maigajiem pieskārieniem (ne jau no sāpēm, jo bija pote). Pēc tam neviens diegs neuzsūcās, bet vēl sāka strutot - par laimi mana ginekoloģe saglāba situāciju. nevienam nenovēlu tādu dzemdību pieredzi. tāpēc visām dzemdētājām iesaku nepaļauties uz to, ka jebkurš ārsts taču ir cilvēcīgs (man personīgi nav vajadzīga uķi puķi attieksme, bet nedomāju, ka dzemdību zāle ir tā vieta, kur ārstam aurot un pazemot dzemdētāju) un slēgt līgumu ar kādu no kursos satiktajām vecmātēm, kura vismaz kaut cik cilvēcīgi ar tevi runā. Par laimi dzemdībās piedalījās arī mans vīrs, kas vismaz varēja pasniegt man ūdeni un teica kad man spiest! (iedomājieties - nevis vecmāte vai ārsts to saka, bet vīrs!!!) pēc tam vīram mēģināja ieborēt, ka viņas jau no skata redzot, kas var un kas nevar dzemdēt ūdenī (izrādās ne tikai no skata bet jau ar čuju 7 stāvus zemāk stāvot blakus telefonam viņas to var pateikt...) fui, fui, fui. pretīgas atmiņas!
Добавить комментарий