Pica - Ne tikai es ēdu picu

Vārdu sakot lieta tāda. Izdomāju, ka drīkstu atļauties aiziet vismaz vienreiz gadā uz restorānu. Nevis uz šādu tādu lēto, bet gan tik ļoti izslavēto un latviešu slavenību iecienīto picēriju Vecrīgā. Parasti pārtieku no kojās nozagtās citu studentu gatavotās paikas virtuvēs. Bet tas tā no atkāpes par to zagto pārtiku... Nu re, aizeju uz izslavēto picēriju, pasūtu manam maciņam atbilstošu picu. Nemaz neslēpšu, tā nebija lētākā. P.S. margarita 25cm... Jutos atvieglots, ka beidzot varu mierīgu prātu bez sirdsapziņas pārmetumiem, nezogot citam maltīti paēst. Bet ne cik ilgi bija jāgaida, kad man pievienojās vēl viens. Proti, no siera šķēles izlīda kaut kas lokans. Ieskatoties tuvāk sapratu, ka tas ir dzīvs un izskatās pēc tārpa. Lai nu kā, bet man tas pat sapņos nerādījās... Tālāk sekoja cīņa, centos šo tārpveidīgo pārtvert un neitralizēt, bet karstajā picā viņš jutās daudz omulīgāk, kā mani pirksti tanī. Tāpēc viņš izmantoja iespēju pasaukt savus sabiedrotos no citiem stūriem un nostūriem, un okupēt manu teretoriju pilnībā. Kamēr attapos no šoka, pica bija noēsta. Pēc šī notikuma sapratu, ka ne tikai cilvēkiem ir jūtas un sava dzīve, bet arī mazākām radībiņām, kuras tiek samītas, mums ikdienā sperot soli uz priekšu. Morāle - pirms uzvelc apavus, atceries, ka atnākot mājās uz to zoles atradīsi ne mazums līķīšu.