Latvijasmernieks.lv SIA - Demotivējoši darba apstākļi

Labdien!
Nesen izlasīju valsts kontroles mājaslapā publicēto rakstu "zemes uzmērīšana: nepietiekama nozares uzraudzība vairo kļūdas kadastra datos" par valsts kontroles revīzijas ziņojumu "vai valstī tiek īstenota efektīva uzraudzība pār zemes kadastrālās uzmērīšanas pakalpojumu sniegšanu". Vēlos padalīties ar savu nelielo pieredzi un viedokli par zemes mērniecības nozari.
Laika periodā no 08.11.2016. Līdz 12.02.2018. Strādāju mērniecības uzņēmuma sia "latvijasmernieks.lv", liepājas birojā. Mans amats bija "mērnieka palīgs". Pamatā biju piesaistīts zemes kadastrālās uzmērīšanas darbiem, un lielākoties visus darbus veicu kopā ar otru mērnieka palīgu, kurš uzņēmumā strādāja jau 10 gadus.
Uzmērot zemes vienības robežas un situāciju dabā, ļoti bieži uzmērīto datu precizitāte neatbilda noteikumos noteiktajai, nepieciešamajai precizitātei. Kā saprotu, šādā gadījumā attiecīgie mērījumi būtu jāpārmēra, bet tā vietā mērījumu datos manuāli tika veikti labojumi precizitātes rādītājos, lai rezultātā dokumentācijā viss izskatās atbilstoši noteikumiem. Protams, robežpunkti ik pa laikam tika pārmērīti otrreiz, ja kļūda bija dramatiski liela, bet situācijas mērījumi ļoti reti tika precizēti dabā.
Mērījumu datos tika arī manuāli dzēsti mērījumi, kuri bija "lieki" un arī radīti mērījumi (pierakstīti) , kuri dabā nemaz nav veikti.
Lai robežas konfigurācija atbilstu normatīvajiem aktiem, lai robežpunkti iekļautos normatīvos noteikto koordināšu kļūdu ietvaros un neradītu robežu neatbilstības situāciju, vai arī situācijā, kad dabā tika konstatēti kādi robežpunkti, kuri radītu robežu neatbilstības situāciju, - robežzīmes dabā tika pārvietotas, aizvietotas ar jaunām robežzīmēm vai arī radītas jaunas robežzīmes. Kā saprotu, robežzīmju pārvietošana dabā neietilpst mērnieka palīga pienākumos, bet man tas bija jādara, ja gribēju kaut ko nopelnīt. Bieži vien tie bija ļoti smagi krustakmeņi vai caurules, kuras ar spēku bija jāizrauj no zemes. Lieki teikt, ka mugura par to nebija pateicīga. Mērniecības dokumentos tas viss tika atrakstīts tādējādi, ka dabā ir konstatētas līdz šim nezināmas robežzīmes, vai arī ka robežzīmes dabā nav saglabājušās. Dokumentos viss tika sakārtots tā, it kā robežzīme, kuru tikko pārlikām vai ielikām, tur būtu atradusies mūžīgi. Cik saprotu - kaut kas no šīm darbībām ir pieļaujams un kaut kas arī nav.
Dažos gadījumos netika uzmērītas uz zemes vienības esošās būves (biežāk tie bija veci pamati, gruveši, koka šķūņi vai sausās tualetes) , ja tām bija grūti piekļūt, piemēram, mežā. Citos gadījumos kolēģim (kurš arī ir tikai mērnieka palīgs) vienkārši šķita, ka nevajag uzmērīt. Dažreiz būves netika uzmērītas, lai zemes īpašniekam uz zemes vienības nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā neparādītos būves, kurām nav noskaidrotas īpašuma tiesības. Vienreiz, kad mērījām pašvaldībai piederošus īpašumus, pašvaldības zemes lietu speciāliste teica, lai neuzmērām kādas būves, jo viņai būs grūti tās "legalizēt". Tad arī nemērījām. Vienreiz pašvaldības zemes lietu speciālists teica, lai ēkai norādām citu lietošanas veidu, nekā tas ir realitātē. Tā arī izdarījām. Šādas darbības neapšaubāmi ir pretrunā ar mērniecības jomu regulējošo normatīvo aktu prasībām.
Cita starpā, vienreiz, kad braucām mērīt kādas pašvaldības pasūtītus objektus, tad kolēģis ieminējās, ka šajā pašvaldībā strādā ļoti labs zemes lietu speciālists, kurš uzņēmumam “izkārto” daudzus pašvaldības pasūtījumus. Vai tad pašvaldībām vienmēr nav jāveic iepirkums šādiem pakalpojumiem? Jebkurā gadījumā, es nebrīnītos par favorītismu no pašvaldību puses, jo attiecības starp pašvaldību pārstāvjiem un mērniekiem likās vairāk kā starp labiem draugiem, nevis lietišķiem darījumu partneriem.
Rasējot situācijas plānos zemes vienības lietošanas veidus, lietošanas veidu kontūras tika pielāgotas tam, lai plāns izskatītos pārskatāms, nevis maksimāli atbilstu mērniecības datiem. Piemēram, krūmu platības kontūras tika pavilktas garākas vai mazākas, lai plānā neveidotos pārāk liela sadrumstalotība ar zemes lietošanas veidu kontūrām. Mērniecības dati attiecīgi tika pielāgoti vai radīti ne no kā, lai izskatītos it kā dabā tā arī būtu. Vienā gadījumā uz klienta zemes vienības atradās lapu koku mežs, bet klients teica, ka nākotnē vēlas to izcirst, un, lai nerastos problēmas, to meža kontūru plānā norādīja kā "krūmi".
Kā saprotu, sertificētam mērniekam obligāti jāierodas uz robežu saskaņošanu dabā zemes kadastrālās uzmērīšanas procesa ietvaros. Tā tas notika ļoti reti. Ikdienas prakse bija tāda, ka uz robežu saskaņošanu devās mērnieka palīgi, kuri nav sertificētas personas. Lielākoties visas zemes kadastrālās uzmērīšanas darbības veica mērnieka palīgi, kas, manuprāt, nav īsti likumīgi. Tā rezultātā mērnieks parakstīja dokumentus (robežplānu, situācijas plānu, apgrūtinājumu plānu, robežu apsekošanas, atjaunošanas un noteikšanas aktus) par robežām, kuras viņš dabā nemaz nav redzējis. Man arī radās jautājums par to, vai mēs vispār drīkstējām pārvietoties pa un caur visiem nekustamajiem īpašumiem, pa kuriem mēs pārvietojāmies, lai veiktu mērniecības darbus. Pieļauju, ka sertificēts mērnieks ir tiesīgs pārvietoties caur nekustamajiem īpašumiem, nesaskaņojot to ar īpašnieku. Bet, kā jau minēju, pamatā visus mērniecības darbus veica mērnieka palīgi un nevienam neprasījām atļauju pārvietoties pa vai caur kādu īpašumu, tajā skaitā arī tad, ja iekļūšana īpašumā bija apzīmēta ar aizlieguma zīmēm, norobežota ar barjeru vai žogu.
Veicot zemes kadastrālās uzmērīšanas darbību, būtu jāuzmēra tikai tās robežzīmes, kuras dabā ir atrodamas un ir izveidotas atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Ja kāda robežzīme dabā nav atrodama, tad kadastrālās uzmērīšanas darbība būtu jāpārtrauc un jāatsāk tikai tad, kad nekustamā īpašuma īpašnieks robežzīmi dabā ir atjaunojis. Tā tas nekad nenotika. Ja kāda robežzīme dabā nebija saglabājusies, tā tika izveidota tajā pašā mirklī un uzmērīta. Īpašniekam tika piekodināts, lai uzrok kupicu, jo mērnieks ir atbildīgs par to, lai robežplānā norādītais robežpunkta nostiprinājuma veids atbilstu realitātei. Sagatavotie zemes vienības plāni ir jāiesniedz attiecīgajā pašvaldībā izvērtēšanai, pirms tie tiek iesniegti valsts zemes dienestā reģistrēšanai nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā. Pašvaldības zemes lietu speciālistam būtu jāpārliecinās par to, ka plānos norādītā informācija atbilst patiesībai un tikai tad jāparaksta. Ja tas tā notiktu, netiktu parakstīta lielākā daļa plānu, jo reti kad zemes īpašnieki izveidoja kupicas, kaut gan plānā ir norādīts, ka robežpunkts ir nostiprināts ar kupicu.
Mērnieks (kurš ir sertificēta persona) un uzņēmuma vadība par šādu darba veidu ir informēti, tādēļ iesākumā man šķita, ka tā šim darba procesam arī ir jānotiek. Bet, padomājot divreiz, saprotu, ka augstāk uzskaitītās procedūras īsti neatbilst normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai.
Pēc tam visi šie mērniecības dati un dokumenti tiek iesniegti valsts zemes dienestā izvērtēšanai un reģistrēšanai nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā. Bet kā gan viņi var objektīvi izvērtēt, ja kaut kas ir pierakstīts, kaut kas ir radīts ne no kā? Dokumenti ir sakārtoti tā, lai atbilstu visām normatīvo aktu prasībām un, izvērtējot tikai dokumentus, viss izskatīsies pareizi. Daudzi mērniecībā strādājoši cilvēki agrāk paši ir strādājuši valsts zemes dienestā un otrādi. Cik gan objektīvi var kontrolēt šos procesus, ja izvērtējamo dokumentu iesniedzējs ir gluži kā tavs labākais draugs? Katrā ziņā, mans iespaids par šo nozari ir tāds, ka nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēma nav tas resurss, uz kura vajadzētu balstīt jebkādu politiku vai plānošanu saistībā ar nekustamo īpašumu.
Paralēli tam visam bija situācijas ar "papildus ienākumiem". Visam procesam pēc būtības ir jānotiek tā, ka ierodas klients, kuram vajag mērniecības pakalpojumu. Tiek sastādīts līgums par veicamajiem darbiem un aprēķinātas aptuvenās darbu izmaksas, kurām vēl pieskaita pvn. Klients samaksā daļu no paredzamās kopējās summas kā priekšapmaksu, un tad mēs veicam savu darbu. Kad darbs ir paveikts, klients samaksā atlikušo summu un saņem visus savus dokumentus. Tomēr ļoti bieži bija situācijas, kad klienti nevēlējās nekādus oficiālus dokumentus. Viņiem vajadzēja, lai mērnieks ierodas dabā un parāda, kur atrodas zemes vienības robežas, jo robežpunkti, nezināmu iemeslu dēļ, dabā nav saglabājušies. Tad netika sastādīti nekādi līgumi. Mēs ieradāmies pie klienta, veicām robežpunktu ierādīšanu, un klients samaksāja skaidrā naudā, pretī nesaņemot ne čeku, ne kvīti - neko. Samaksa bija atkarīga no robežpunktu daudzuma. Vidēji tādās situācijās klients šķīrās no kādiem eur 40. Arī es dažas reizes esmu piedalījies šādos neoficiālos pakalpojumos, bet, cik nopratu, bez manis tas notika vēl biežāk, jo tehniski to var izdarīt arī viens cilvēks (un tad nav jādalās ar peļņu) . Kad jautāju, vai tā drīkst darīt, atbilde bija: "kaut kā vajag kruķīties". Kā saprotu, šāda rīcība ir pretlikumīga, vēl jo vairāk tādēļ, ka mērnieka palīgs nemaz nedrīkst patstāvīgi veikt nekādas mērniecības darbības, taču arī sertificētais mērnieks piekopa šādu praksi. Ja par šīm "papildu peļņas iespējām" ir jāiekasē pvn, tad, manuprāt, garām valsts kasei aiziet lielas summas. Cik varēju noprast, šāda prakse tiek piekopta visos mērniecības uzņēmumos. Ja tas tā ir, tad nenomaksātā pvn apjoms ir milzīgs. Bet tas ir tikai zemes kadastrālās uzmērīšanas pakalpojums. Mērniecības uzņēmumi sniedz arī citus mērniecības pakalpojumus. Tajos gan es praktiski nepiedalījos, bet, cik varēju noprast, arī, sniedzot citus pakalpojumus, nereti tiek apietas oficiālās pakalpojumu apmaksas procedūras. Šādu nelikumīgu pakalpojumu dēļ tika slēgts uzņēmuma birojs bauskas pilsētā. Pārāk daudzie neoficiālie pakalpojumi radīja situāciju, kad uzturēt bauskas biroju palika ekonomiski neizdevīgi.
Divas reizes es ar otru mērnieka palīgu braucu uz liepājas ostu, kur būvēja angāru. Angāra būvniekiem viņi bija snieguši oficiālu inženierģeodēziskās mērniecības pakalpojumu, taču būvniecības procesā radās nepieciešamība pēc atkārtotas pakalpojuma saņemšanas. Tajos gadījumos netika sastādīti nekādi līgumi. Mēs ar otru mērnieka palīgu aizbraucām uz objektu, izdarījām darbu un saņēmām skaidrā naudā katrs pa eur 10, bet, kā jau sacīju, šāda prakse tiek piekopta mērniecības nozarē kopumā. Vēl vienā gadījumā mēs līdzīgu pakalpojumu sniedzām grobiņas pilsētā privātās dzīvojamās mājas būvniecības procesā. Kolēģis teica, ka būvnieks ir viņa paziņa un palūdza atbraukt nospraust augstuma atzīmes. Par to arī saņēmām samaksu skaidrā naudā.
Vēl viena papildu peļņas situācija bija, kad klients pēc zemes kadastrālās uzmērīšanas vēlējās, lai kāds izveido arī kupicas. Mans kolēģis sarunāja ar viņu par atlīdzību to izdarīt. Cik saprotu, mēs šādu pakalpojumu nemaz nedrīkstējām sniegt. To dara komersanti, kuri oficiāli sniedz šāda veida pakalpojumus, nemaz nerunājot par to, ka šeit arī samaksa tika izsniegta "uz rokas" skaidrā naudā. Cik varēja noprast, mans kolēģis ar mērnieku šādus pakalpojumus agrāk ir snieguši regulāri.
Pieminēšanas vērta ir arī situācija ar degvielu. Nobrauktais attālums ar dienesta auto tika fiksēts speciālā veidlapā, kurā arī aprēķināja patērēto degvielas daudzumu, bet, manipulējot ar skaitļiem, panāca to, ka veidlapā degvielas bāka ir tukša, kaut gan realitātē bāka pa pusei bija pilna. Nākošajā degvielas uzpildes reizē veidlapā ieraksta, ka pielej pilnu bāku, kaut gan pielej tikai pusi, jo puse jau ir iekšā. Otru pusi ielej kanniņā un iepilda savā personīgajā auto. Un par degvielu, protams, maksā uzņēmums. Tā laikam ir tā "kruķīšanās".
Birojā mērniekam bija dators un mērnieka palīgam bija dators, kuros bija visas darbam nepieciešamās datorprogrammas, bet mērnieka palīga datorā pati svarīgākā programma (datorizētās projektēšanas programma microstation) bija tikai "skatīšanās režīmā". Tas nozīmēja, ka rasējumus varēja atvērt un aplūkot, bet tajos nevarēja veikt nekādas izmaiņas. Tas bija tādēļ, ka par šīm programmām uzņēmums maksāja abonēšanas maksu programmas izplatītājam, un lai būtu mazāk jāmaksā, mērnieka palīga datoram šī programma bija uzlikta ierobežotu tiesību apjomā. Iespējams, mērnieka palīgam nav nemaz tiesības rasēt plānus un tādēļ bija pieņemts šis lēmums? Tā kā realitātē mērnieka palīgs tāpat kā mērnieks rasēja plānus un palīdzēja sagatavot visus nepieciešamos dokumentus, viņš bija paņēmis darbam savu personīgo portatīvo datoru, kurā bija šīs programmas nelegāla versija. Ļoti iespējams, ka tajā datorā bija arī citas nelegālas programmas. Šī iemesla dēļ portatīvo datoru pieslēdza iekšējam biroja tīklam tikai uz brīdi, lai savienotu ar printeri un izdrukātu kādu plānu. Vēl birojā atradās trešais stacionārais dators. Oficiāli tas jau bija norakstīts, bet kolēģi to paturēja, jo tajā bija datu izlādes programma, kura nepieciešama, lai konvertētu un lejupielādētu datorā mērījumu datus no mērniecības instrumentu datu uzkrājēja. Šī programma bija novecojusi, tāpat kā mērniecības instrumenti, ar kuriem mēs ikdienā strādājām. Šī programma darbojās tikai "windows 7" vidē, kura bija pieejama tikai šinī vecajā datorā. Paralēli tam, šajā datorā bija arī nelegāla datorizētās projektēšanas programma microstation un, iespējams, vēl kādas nelegālas programmas. Arī šis dators nebija pievienots kopējam tīklam, jo baidījās, ka programmas izplatītāji var pieķert, ka tiek izmantota nelegāla programmas versija. Tā esot noticis kādā citā birojā, un uzņēmums bijis spiests maksāt soda naudu.
Arī mērniecības instrumenti, ar kuriem mēs strādājām, nebija paši jaunākie. Datu uzkrājēji ik pa laikam mēdza “uzkārties”, pazuda dati un kopumā tie darbojās ļoti lēni un bija stipri nolietoti. Pie tam mērnieka palīgam pašam nācās tos remontēt tad, kad ar tiem atgadījās kaut kas nopietnāks, jo sūtīt uz servisu bija dārgi un laikietilpīgi. Vienā gadījumā bija problēma ar gps uztvērēja modēmu un mērnieka palīgs to iedeva savam paziņam, kurš remontē mobilos telefonus. Viņš salodēja shēmā kaut kādus vadus, par ko, visticamāk, saņēma samaksu skaidrā naudā. Turklāt dažiem no mērniecības instrumentiem vairs netiek ražotas rezerves daļas un komponentes, un programmatūra sen jau kā netika atjaunināta.
Darba drošībai netika pievērsta ne mazākā uzmanība. Piemēram, mērot ceļa malā, būtu uz ceļa, noteiktā attālumā, jāizliek brīdinoši konusi, kas netika darīts. Mērot mežā, cik sapratu no jokiem, būtu jānēsā aizsargķivere. Tāpat ikdienā bija visu dienu jānēsā smagi un neparocīgi mērniecības instrumenti un palīglīdzekļi bez piemērotām somām vai palīgierīcēm. Viss tika sastūķēts kaut kādā nelielā, nepiemērotā plecu somā, kā rezultātā dienas beigās sāpēja pleci un mugura. Kad ieminējos reģionālās nodaļas vadītājam, ka vajag iegādāties piemērotu muguras somu aprīkojuma pārnēsāšanai, viņš tikai pasmējās par manu ieteikumu. Saprotams, ka darba drošības instrukcija, stājoties darba tiesiskajās attiecībās, arī netika sniegta, kaut gan parakstīties par to vajadzēja. Tāpat, stājoties darba attiecībās, teica, ka pēc pārbaudes laika varēs iegādāties veselības apdrošināšanu, - es nostrādāju gadu un trīs mēnešus, un neviens man tādu iespēju tā arī nepiedāvāja. No cita darbinieka arī uzzināju, ka ir iespēja saņemt korporatīvo mobilā telefona pieslēguma pakalpojumu, kas būtiski samazinātu sarunu izmaksas, taču arī to uzņēmuma vadība man nepiedāvāja, kaut gan pārējiem darbiniekiem tas bija. Vēlāk uzzināju, ka caur korporatīvā pieslēguma pakalpojumu iespējams iegādāties jaunu mobilo telefonu par samazinātu cenu. Kā sapratu, daudzi uzņēmumā izmantoja šādu iespēju, bet es par to uzzināju tikai pašās beigās no cita biroja darbinieka. Arī darba apģērbs un darba aizsardzības līdzekļi netika izsniegti. Vienīgā pretīmnākšana no uzņēmuma puses bija tā, ka uzņēmums reizi gadā atmaksāja naudu eur 30 apmērā par iegādātiem darba zābakiem. Protams, ļoti būtu noderējis kompetenta speciālista padoms par to, kādi tieši darba zābaki ir nepieciešami, ņemot vērā darba specifiku. Tā vietā gada laikā nomainīju vairākus zābaku pārus, par ko kolēģis tikai pasmīkņāja - sak: "tie iepriekšējie jau tev nebija nekādi". Turklāt kolēģi bija iemanījušies šmaukties arī ar šo. Nopirka lētus zābakus pa eur 10, bet šo čeku uzņēmumam neiesniedza. Tā vietā pie paziņas, kuram ir darba preču veikals, sapirka krāsu aerosolus un vēl dažas darbam nepieciešamas lietas un palūdza, lai čekā norāda, ka ir iegādāti “darba zābaki" eur 30 apmērā. To čeku iesniedza uzņēmumam un saņēma naudas atmaksu par it kā iegādātiem darba zābakiem.
Vēl kolēģis stāstīja, ka viņi mēdzot aiziet pie ģimenes ārstes un saņemt slimības lapu. Bet slimības lapas darbības laikā viņi turpinot strādāt. To darba apjomu, ko padara slimības lapas laikā, pieraksta tā, it kā tas būtu padarīts ārpus slimības lapas laika. Tā sanāca tajā mēnesī saņemt vairāk naudas. Tā pat viņi mēdza strādāt arī ikgadējā atvaļinājuma laikā. Turklāt, kamēr kolēģis skaitījās slimības atvaļinājumā, vai arī ikgadējā atvaļinājumā man vajadzēja parakstīt dokumentu, ka es uzņemot materiālo atbildību par dienesta automašīnu. Kas pats par sevi ir saprotami, bet dīvaini bija tas, ka par visiem šiem periodiem parakstīties vajadzēja vienā reizē gada beigās, nevis tajā laikā, kad tas faktiski būt bijis spēkā.
Tā pat ļoti dīvaini šķita, ka reizi mēnesī biroja administratore man iedeva lapu kurā jāparakstās par nostrādātajām darba stundām šajā mēnesī. Cik es sapratu, tad mērnieka palīgs saņem akordalgu - par padarītā darba apjomu. Tad kādēļ jāparakstās par nostrādātām darba stundām? Pie kam, kurš tad izlemj cik stundas esmu nostrādājis? Neviens nekad neveica darba laika monitoringu un man pašam nekur nevajadzēja reģistrēt nostrādāto darba laiku.
Darba procesā, strādājot kopā ar kolēģi, bieži vien mēs strādājām pārmērīgi ātrā tempā, lai pēc iespējas vairāk padarītu un nebija laika pat atpūsties, paēst pusdienas vai padzert ūdeni. Bieži bija dienas, kad vienīgās ēdienreizes un padzeršanās reizes sanāca no rīta brokastīs un pēc tam vēlu vakarā, kad pārrados mājās no darba. Tā pat, ļoti bieži bija situācijas, kad bija jāstrādā vairāk kā astoņas stundas dienā. Īpaši vienā gadījumā, kad kolēģis bija slims un mani salika strādāt kopā ar citu mērnieka palīgu no skrundas. Man vairākus rītus nedēļā bija jābrauc viņam pakaļ no liepājas uz skrundu un tad uz objektu. Vakarā jānogādā viņš mājās un tad jābrauc atpakaļ uz biroju.
Tā pat pieminēšanas vērts ir fakts, ka dienās, kad kādam kolēģim bija dzimšanas diena, vai bija kāds cits iemesls, tad darba telpās, darba laikā tika rīkotas "pasēdēšanas", kuru laikā tika lietots arī alkohols. Un pēc tam kolēģi sēdās savās automašīnās, lai brauktu mājās. Citreiz alkohols nelielā daudzumā tika lietots arī bez jebkāda redzama iemesla.
Mērniecības procesā mēs lietojām oranžās krāsas aerosolus, lai iezīmētu vietas, kuras jāsaskata no attāluma. Kad krāsas flakoni bija tukši, tad kolēģi viņus vienkārši izmeta kaut kur dabā. Protams, ja blakus neatradās citi cilvēki. Ja man rokā palika tukšs krāsas flakons, es to ieliku somā un vēlāk izmetu atkritumu urnā. Ja to ievēroja kolēģi, tad par šādu rīcību izpelnījos izsmieklu. Bieži gadījās, ka, uzstādot mērniecības instrumentus, skata leņķim priekšā ir koki un krūmi, kā arī, lai no attāluma varētu saskatīt uzmērāmo punktu, vajadzēja sagatavot garus mietiņus, kuriem nokrāsoja vienu galu spilgtā krāsā. Līdz ar to ikdienā uzmērīšanas vajadzībām mēs nocirtām kokiem zarus, nocirtām krūmus un dažreiz pat veselus kokus, neatkarīgi no tā, vai tā bija privātas vai juridiskas personas, pašvaldības vai valsts zeme. Bija arī pāris reizes, kad dabā uzgājām nesprāgušus kara laika lādiņus. Pirmajā reizē es izteicu domu, ka vajadzētu ziņot policijai, jo nekad iepriekš dabā nebiju ar tādu lietu saskāries. Uz šo ierosinājumu saņēmu kolēģu izsmieklu. Kopīgiem spēkiem viņi mani atrunāja no šādas rīcības, jo tas būšot ilgs process un no tā neesot jēgas. Vienreiz ar kolēģi pārrunājām šo tēmu, un viņš stāstīja ļoti senu gadījumu, kad kādā skolnieku talkas laikā šāds lādiņš ir detonējis, un bērni gājuši bojā. Viņš teica, ka tādas lietas viņā izraisot smieklus. Vienreiz kolēģis izmeta upē plastmasas dzēriena pudeli. Pildot mērnieka palīga pienākumus, mēs apsekojām ļoti daudz zemes vienības un īpašumus. Redzējām daudz degradētu teritoriju, gruvešus, atkritumus un nelegālu būvniecību. Dažās vietās ievērojām neapsegtas kanalizācijas lūkas, kuras, jo īpaši ziemas laikā, praktiski nav pamanāmas un rada lielu bīstamību. Es vienreiz ieminējos, ka, iespējams, mums vajadzētu par tādām vietām ziņot (jo īpaši par vaļējām kanalizācijas lūkām) kādai iestādei, lai mudinātu šādas vietas sakopt un padarīt drošākas, uz ko, protams, saņēmu kolēģu izsmieklu par savu apzinīgumu. Šis punkts ir svarīgs tādēļ, lai uzsvērtu, cik nihilistiska attieksme šiem cilvēkiem bija pret dabu un, līdz ar to, latvijas zemi.
Strādājot kopā ar otru mērnieka palīgu, viņš ik pa laikam dalījās ar savām zināšanām par cilvēkiem un vietām, kur notiek dažādas pretlikumīgas darbības. Tas, protams, nepārsteidz, jo šajā darbā sanāk apsekot ļoti daudz dažādu vietu un kontaktēties ar ļoti dažādiem cilvēkiem, un uzzināt ‘’visu par visiem’’. Piemēram, reiz pie kādas pamestas dzelzceļa stacijas viņš teica, ka šeit no garāmbraucoša vilciena met ārā kannas ar zagtu degvielu, kur līdzzinātāji tās savāc. Vai arī viņš zināja stāstīt, kurā vietā nelegāli tirgo automašīnas, kurās mājās tirgo nelegālu alkoholu un kurš cilvēks garāžā kolekcionē nesprāgušus kara laika lādiņus. Tā pat, es pieļauju, viņš varētu daudz zināt par pašvaldību darbinieku, iespējamām, negodprātīgām darbībām. Kad prasīju, kādēļ viņš par tādām lietām neziņo atbildīgām iestādēm, viņš tikai paņirgājās par manu naivumu un teica, ka visi to jau tāpat zinot, visiem ir vienalga un, ka viņu šādas lietas uzjautrinot.
Lai spilgtāk uzsvērtu kolēģu un jo īpaši otra mērnieka palīga attieksmi pret likumu, svarīga nianse bija arī automašīnas vadīšanas kultūra. Pamatā dienesta automašīnu vadīja kolēģis. Atļautais braukšanas ātrums ikdienā tika pārsniegts visur un vienmēr. Braukšanas maniere bija ļoti agresīva, jo īpaši situācijās, kad bija jāsteidzas nokļūt objektā noliktajā laikā. Izņēmums bija vietas, kur, iespējams, varētu dežurēt ceļu policijas patruļas vai kur atrodas fotoradari. Uzbraucot uz nomaļākiem grants ceļiem, man šķita, ka esmu nonācis autorallija mašīnā un piedalos sacīkstēs. Pa grants ceļiem bieži nesāmies ar ātrumu, kurš pārsniedz 110 km/h. Kolēģis, protams, bija ļoti pieredzējis autovadītājs, bet tas brīžiem likās par traku.
Vēl viens nozīmīgs faktors bija savstarpējās attiecības un attieksme pret klientu. No pirmās dienas, kad sāku strādāt šajā firmā, attieksme no kolēģiem, jo īpaši mana tiešā kolēģa (otrs mērnieka palīgs) bija visai atbaidoša. Pamatā sajūta bija tāda, ka es viņiem esmu apgrūtinājums, kas būtībā tā arī bija, jo no praktiskās mērniecības neko nesapratu, un viņiem par manis apmācīšanu neviens neko nepiemaksāja. Līdz ar to sanāk tā, ka ar savu nezināšanu, ienākot darba procesā, drīzāk esmu kā apgrūtinājums, ne ieguvums. Par to kolēģis man ik dienas atgādināja, īpaši uzsverot un izceļot manas kļūdas, paņirgājoties par to, ka nevaru atcerēties kādu niansi no kāda objekta vai vienkārši par to, ka kaut ko nesaprotu vai nezinu, kā izdarīt (labi zinot, ka nekad iepriekš neesmu strādājis mērniecībā) . Kā arī izdomāja visādas dīvainas iesaukas, kurās mani dēvēt. Līdzīga attieksme bija arī pret klientiem. Lielāko daļu klientus kolēģi ikdienā mēdza aprunāt un pat lietot lamu vārdus, lai viņus raksturotu. Saprotams, ne jau klientu klātbūtnē. Tiklīdz klients bija izgājis pa durvīm, tā sākās viņa zākāšana un pat ņirgāšanās. Ja klienti dzirdētu, kā viņi tika izsmieti, es garantēju, tas uzņēmums sen jau būtu bankrotējis. Kopumā ņemot, klientu apkalpošanas kultūra, manuprāt, bija ļoti zemā līmenī. No otras puses, kolēģi aprunāja arī viens otru, kad otrs nebija tuvumā. Līdz ar to var secināt, ka tāda, gluži vienkārši, ir to cilvēku morālā stāja un brieduma pakāpe. Nemaz nerunājot par to, ka mans kolēģis mēdza "grābstīties" gar abām biroja darbiniecēm un regulāri izteikt visādas seksuāli uzmācīgas replikas. Es tiešām nesaprotu, kāpēc viņas pacieta tādu attieksmi. Turklāt viņš ļoti lielījās ar savām mīlas dēkām, pārstāstot gultas lietas gandrīz līdz katrai niansei, izprašņāja citus par viņu gultas lietām un dalījās savā viedoklī par sieviešu lomu sabiedrībā un attiecībās ļoti izvirtušā un zemiskā manierē. Jo īpaši viņš lepojās ar to, ka veiksmīgi apvieno dzīvošanu kopā ar savu pašreizējo dzīvesbiedreni un mīlas dēku ar kādu citu sievieti, par kuru viņa dzīvesbiedrene it kā nenojaušot. Būtībā, strādājot kopā ar šo cilvēku, brīžiem sāka rasties bažas par viņa garīgās veselības stāvokli un to, vai atrasties viņam blakus vispār ir droši, jo, par katru sīkumu, viņš ļoti ātri aizsvilās zvērīgās dusmās, uzvedās ļoti izaicinoši un, brīžiem, pat agresīvi. Viņam ļoti patika ņirgāties par cilvēkiem un pazemot apkārtējos. Bieži vien dusmās viņš mēdza triekt priekšmetus no visa spēka pret zemi, kliegt, rupji lamāties un divas reizes pat iesita man pa kāju ar dūri.
Darba laikā mērniecības uzņēmumā radās iespaids, ka šī nozare ir pilnīgi nekontrolēta un atstāta novārtā. Cilvēki, kuri strādā šajā nozarē, ir vienaldzīgi pret dabu, citiem cilvēkiem un valsti. Iespējams, šādas problēmas būtu mazāk, ja nozarē strādātu tikai speciālisti ar atbilstošām izglītībām. Atbilstoša izglītība šajā birojā bija tikai man un mērniekam (zemes ierīcība) . Otram mērnieka palīgam nebija nekādas specializētas izglītības, kaut gan realitātē viņš darīja to pašu, ko dara sertificēts mērnieks.
Man radās iespaids, ka mērnieks ir kaut kas līdzīgs brīvmāksliniekam, kuram kaut kā jālavierē starp normatīvo aktu prasībām, klienta vēlmēm un, pats galvenais, vajadzībai nopelnīt - pēc iespējas ātrāk un vairāk. Galvenais bija dzīšanās pēc peļņas, jo maksāja tikai par padarīto. Nebija "cietās algas". Līdz ar to, ienākot nozarē jaunam un nepieredzējušam darbiniekam, ļoti grūti nopelnīt, jo ir sarežģīti saprast, kā strādāt. Vidēji mēnesī alga sanāca aptuveni eur 312 pēc nodokļu nomaksas. Neskatoties uz to, ka darba intervijā reģionālās nodaļās vadītājs teica, ka alga būšot ap eur 500 pēc nodokļu nomaksas.
Savukārt sadarbība ar valsts zemes dienestu ir kā teātris, jo es tiešām nesaprotu, ko var izvērtēt, sēžot pie galda birojā un skatoties dokumentus, kuros tieši tāpat daudz kas ir radīts pie galda birojā!?
Kā jau minēju, es neesmu pilnīgi pārliecināts, ka visas augstāk minētās situācijas ir pretrunā normatīvo aktu regulējumam, taču domāju, ka lielākā daļa ir. Visas augstāk minētās lietas es novēroju, nostrādājot tikai gadu un trīs mēnešus. Iedomājieties, kādas lietas varētu pastāstīt mani kolēģi, kuri tur strādā jau gadus desmit. Uzņēmuma vadība un visi darbinieki zina, par visām augstāk aprakstītajām situācijām un uzskata, ka tā šai nozarē arī ir jāstrādā. Līdz ar ko vēlos īpaši uzsvērt, ka, pēc visa spriežot, augstāk aprakstītās problēmas tiek piekoptas nozarē kopumā, ne tikai manā bijušajā darba vietā.
Viss, ko es vēlos, ir dzīvot sakārtotā, tiesiskā un attīstītā valstī, kurā cilvēki var dzīvot drošībā, paļāvībā vienam uz otru, un patiesā uzticībā valstij un līdzcilvēkiem. Vēl jo vairāk, vēlos, lai šāda valsts tiktu nodota nākošajām paaudzēm.
Paldies par veltīto laiku!