Ģintermuiža Slimnīca - Personāla attieksme

Sievu atveda ar "ātrajiem" elpas trūkuma dēļ, un pirmā frāze kas nāca no ģintermuižas personāla "че вы её привезли сюда в 3 часа ночи ?"
-"-она задыхается"
"-пусть дома задыхается"
uz mēģinājumie pastāstīt par labsajūtu sekoja atbilde "mani tas neiteresē"
tālāk sekoja draudi piesiet pie gultas "чтобы не рыпалась" (cilvēkam veģetatīvā disfunkcija)
uz jautājumu "ko jūs man gribat iešpricēt" (jo paniskās bailes no adatām, un lielo daļu no zālēm var iedot tabletēs, kaut gan vēlāk izrādījās ka nekas izņemot miega zāles nebija dots) sekoja telefona atņemšana dienas vidū (nezināju ko domāt ka neceļ klausuli)
Kamēr neiradijos es, sievai bija teikts ka šo vietu viņa var pamest tikai ar ārsta atļauju un gulēs tur nedēļām ilgi. Stāsti ka mājās palika gadīgais bērns nevienu neinteresēja.
Kad atbraucu es, māsiņa ar mani runāja ļoti delekāti, paskaidroja ka vajadzīga ārstēšānās un es biju piekritis atstāt viņu tur.
Pēc sarunas ar sievu es biju šokā. Teicu ka gribu pārvest viņu uz citu slimnīcu nekavējoties, uz ko sekoja pierunāšana atstāt viņu 3. nodaļā, jo redz viņi ir "labākie Eiropā". Kad saprata ka tas nedarbojas, sāka izmantot citu tehniku - iebiedēšanu. "Labs cilvēks" redz nomirs bez viņiem.

Konstatēju ka iestāde vairāk līdzīga cietumam, nevis slimnīcai, pacientus iebiedē un pazemo.
Pats trakākais ka viņi paliek nesodīti un turpina strādāt ar to pašu attieksmi.
Kājas manas tur vairs nebūs.