Rīgas Psihiatrijas Narkoloģijas Centrs - Ārsta Valdas Kabuces attieksme

Lasīju jau negatīvu atsauksmi par šo ārsti. Tātad man pēdējā laikā bija visai lielas problēmas ar vēlēšanos dzīvot, līdz vienu dienu runāju ar mammu un māsu, un izrādās, ka viņām bija tādas pašas problēmas kā man. Mamma man izskaidroja, ka jāvēršas pie ģimenes ārsta un jādabūt nosūtījums pie psihiatra. Mani nosūtīja uz Rīgas Psihiatrijas un Narkoloģijas centru, pierakstīja pie Valdas Kabuces.
Pirms tam man mamma izskaidroja ko viņa darīja, kad gāja pie psihiatra, ko viņš viņai diagnosticēja, ko ieteica darīt, uzklausīja, izrakstīja zāles, pastāstīja kas notiks, ja tās lietos, ka pirmajā reizē varbūt nebūs īstās, cik ilgi būs jālieto, kas gaidām šīs zāles lietojot un ko vispār turpmāk iesākt paralēli zāļu lietošanai. Man par šo lietu nepatika runāt ar kādu kuram depresija nav bijusi, jo viņi to nesaprot, biju cerējusi, kā ārsts mani izpratīs un visu man izskaidros.
Tātad pirmajā vizītē, mani tur piereģistrēja. Aizeju pie kabineta un apsēžos uzgaidāmajā telpā. Nezināju kāda tur ir kārtība - jāgaida kamēr pasauks vai pašam jāiet iekšā. Tur bija vēl pāris cilvēku. Kāda sieviete iziet no turienes un es izdomāju, ka jāiet pajautāt vai var ienākt, jo biju konkrētā laikā pierakstījusies. Veru vaļā durvis - nevārās, nodomāju, ka tikai no iekšpuses var atvērt. Gāju atpakaļ apsēsties. Pēkšņi šī iznāk ārā un prasa; " Nu, kas ir, ka nenākam iekšā?!". Tie, kas gaidījām - saskatījāmies un prasījām, kuram iet. Šī atbild: " Nezinu, kā jūs te esat pierakstījušies.". Ieeju pie viņas. Šī prasa kā mani sauc, es atbildu un viņa meklē savā sarakstā un nevar atrast. Saka, ka, laikam, nebūšot pie viņas un turpina klusēt. (A ko man tad ir jādara? Jāiet prom un jāprasa reģistratūrā kur tad es esmu vai viņa var pazvanīt uz reģistratūru un pajautāt kur esmu, kaut gan zināju, ka esmu pie viņas. Nezinu - viņa klusē). Tad viņa pēkšņi ierauga manu vārdu. Tad viņa paziņo, ka es būšot uzskaitē, es prasu vai nevar citādāk, jo darbā man nebūtu vēlams, ka tāds ieraksts "uzpeldētu". Šī saka - tad varbūt jums nemaz nevajag te atrasties? (Koooaaa?! A ko tad an darīt, turpināt domāt un varbūt ar nobeigt sevi vienu dienu?! Es tak atnācu pēc palīdzības!). Šī pēc tam prasa, kas man kaiš. Saku, ka nosūtījumā rakstīts. Viņa paskatās un sāk mani iztaujāt. (ok, tā tam vajadzētu būt). Stāstu, viena teikuma vidū viņai zvana telefons. Viņa saka, ka viņai jāpaceļ. (A par ko viņa tur runā? Par to, ka kāds draugs/paziņa/draudzene viņai ir pie jūras, cik ilgi būšot utt.) Beidz runāt un saka, lai es turpinot. Izstāstīju kaut cik daļēji viņai visu, jo sīkāk viņa arī neprasīja. Beigās viņa izraksta zāles un pasaka, kad jālieto. (Nepaskaidroja ne to, kas man ir, ne to cik ilgi, ne to, kas varētu būt tās lietojot, ko darīt tālāk - neko.) Pietam beigās es vairākas reizes viņai kaut ko teicu, viņa mani kautru reizi pārprata vai nedzirdēja vispār ko es saku. Un beigās vēl pateica, ka viņa nesaprotot kāpēc vispār sievietes strādā tādā darbā kā es. (Koaa?! Man jau tā kādam ir grūti izstāstīt kā es jūtos - jutos es vienkārši nožēlojami/nekam nevajadzīgi utt. un viņa man vēl pārmet??)
Kopumā, atrados tur kādas 10 min. Sajūta bija bez maz vai kā konveijerā. Ienāk - apskata - diagnosticē - zāles - nākamais. Sarunāju vizīti pēc nepilnas nedēļas. Uz maniem uzdotiem jautājumiem viņa neko jēdzīgu man neatbildēja. Nodomāju, ka nākamajā reizē iztincināšu viņu kārtīgāk.
Nākamajā reizē ieeju kabinetā. Pastāstu kā jutos tās zāles lietojot. Viņa man saka - labi, uz zālēm esmu trāpījus, izrakstīšu tev vēl. (Viens pluss, viņa man pareizās zāles ar pirmo piegājienu izrakstīja). Pēc tam viņai prasu ko man tālāk darīt. Iet pie kāda psihologa vai kā? Šīs saka: " A kam jums psihologs?" (Koaa? Jūs nopietni domājat, ka zāļu izrakstīšana man visu uzreiz atrisina?! Tās varbūt uzlabo garastāvokli un domāšanu, bet nejau atrisina tos slēdzienus pie kuriem biju nonākusi.) Es saku viņai, ka man gan mamma, gan māsa gāja un ies pie psihologa paralēli zāļu lietošanai. Viņa saka: " Nu nezinu, dažiem cilvēkiem varbūt palīdz izrunāšanās." (Nopietni, tāda ir psihiatra - kurš ir ar augstāko izglītību, daudzu gadu stāžu - attieksme??). Galu galā, viņa man ieteica aiziet pie psihoterapeita, ja vien man esot nauda ko tur tērēt. (Forši).
Nākamo reizi iešu pie cita psihiatra tajā iestādē. Es viņai neuzticētos noteikt to cik ilgi man zāles jālieto un, kad tās būtu jāņem nnost un kādās devās, ja viņa vsp neieklausās kā es jūtos. Jo mamma stāstīja, ka viņai psihiatrs (jā psihiatrs nevis psihologs), smalki viņu iztaujāja un lika pastāstīt par visām problēmām kas uz sirds. Un attiecīgi pēc viņas izjūtām noteica, kā labāk un kādās devās pārtraukt zāļu lietošanu, nejau pēc kaut kāda plika grafika, ko pieļauju, izmantotu Valda Kabuce.
Kopumā,man pret viņu ir ļoti negatīva attieksme.