Rīgas Bāriņtiesa - Bērnu aizbildnību

Rīgas bāriņtiesa nenodarbojas tikai ar bāreņu adopciju.
Rīgas bāriņtiesa, ar savu Dikensa romāna cienīgo nosaukumu, nodarbojas arī ar bērniem, kuru vecāki ir šķīrušies un nespēj rast vienošanos par aizbildniecības tiesībām.
Otrajā gadījumā šī iestāde tā vietā, lai veiktu nepilngadīgo tiesas funkcijas, darbojas kā māšu asociācija.
Rīgas bāriņtiesā 99% no visiem darbiniekiem ir sievietes, kuras nespēj nodalīt savu personisko pieredzi no profesionālajiem pienākumiem; daudzi Latvijā zina, ka šādai stīvai un iesīkstējušai iestādei būtu nepieciešama reforma, kas to padarītu dinamiskāku, elastīgāku un līdzsvarotāku savos lēmumos.
Diemžēl šobrīd vēl joprojām ir iespējams, ka māte savu nepilngadīgo meitu var turēt gūstā un neļaut viņai tikties ar tēvu, padarīt slimu, aizvest uz ārzemēm, atstāt uz ilgu laiku pie vecmāmiņas, un bāriņtiesa uz to visu noraugās pilnīgi vienaldzīgi, apgalvojot, ka tai nav pilnvaru iejaukties.
Bet, ja tēvs vēršas parastā tiesā, tad bāriņtiesa demonstrē visu savu varu, praktiski diktējot spriedumu parastai tiesai, un bērnam nav nekādu cerību atgūt tēvu!
Iepriekš minētajā piemērā parasti bērnu atstāj mātei vai pat vecmāmiņai; diemžēl uz tēviem vēl joprojām attiecas vecie stereotipi par vīrieti kā dzērāju un vardarbīgu personu. Gadījumā, ja tēvs nav ne dzērājs, ne vardarbīgs, bet ir acīmredzami labs
tēvs, tad ļaunais mehānisms mainās: šajā gadījumā nostrādā iebildums: „ir jāņem vērā arī bērna viedoklis”; taču ir tikai loģiski, ka īsas, pusstundu ilgas tikšanās laikā astoņus gadus veca meitene, kura jau divus gadus dzīvo tikai pie mātes, bāriņtiesas psiholoģei teiks jebko, lai izpatiktu mātei;
Uz tēva iebildumiem pret mātes patvaļu, bāriņtiesas mediatore, fatāli nopūšoties, atbildēja, ka tāpat jau māte nekad nemainīs savu raksturu, savukārt bāriņtiesas psiholoģe pašapmierināti un izbrīnīti pasmaidīja, uzklausot tēva neierastos apgalvojumus, kuros viņš atļāvās apšaubīt Rīgas bāriņtiesas sistēmas perfekciju.
Tāpat, ja tēvs kā pierādījumu saviem paskaidrojumiem iesniedz dokumentus, videoierakstus, fotogrāfijas un telefonsarunu atšifrējumus, no kurām ir skaidri saprotams, ka māte ar bērnu manipulē, tad bāriņtiesa tos neņem vērā, jo arī fotogrāfiju autentiskums ir jāapliecina!
Viss iepriekš aprakstītais ir noticis ar šī raksta autoru. Acīmredzot, Rīgas bāriņtiesu uztrauc fakts, ka, piemērojot citādākas darba metodes, varētu atklāties, ka tēvs veic savus vecāka pienākumus labāk, nekā māte, un tādējādi radītu bīstamu precedentu.
Kā lai pieļauj, ka mīts par latviešu matriarhātu sabrūk dēļ viena ekscentriska tēva, kurš apgalvo, ka savu bērnu grib izglītot pats?
Rīgas bāriņtiesa atsakās konfrontēties ar ikvienu citu realitāti, kas nav arhaiska un primitīva; tikmēr, kamēr vien bērns ir dzīvs, mātei ir absolūta vara pār viņu.
Nav svarīgi, ka visās pārējās Eiropas valstīs tiek noteikta dalīta aizbildniecība; Latvijas tiesvedība nepilngadīgo lietās izvēlas pagaidīt, līdz bērni kaut kā izaugs bez tēva.

Nicola Piemontese