Puriņa privātklīnika - Padomā par sevi
Ārstēties var, bet... nauda... 1 diena maksā 200 lati tikai med.pakalpojumi - 3 sistēmas + tabletes..(pakalpojuma cenu nosaka ārsts - tāpēc pirms piekrītiet ārstēties uz vietas prasiet RAKSTISKU cenu šim visam procesam, jo konsultācijas laikā teiktā cena ar gala cenu nesakrīt... sliktā nozīmē protams)+ istabas cena.... Ēdiens - padomju slimnīcā bija restorāns salīdzinot ar šo - tēja laikam pārstāvējusies vaļēja paciņa, cukurs jāņem no mājām līdzi, zupa - tauki pielipuši pie šķīvja malām...ir jau tuvumā veikali, izdzīvot var.
Var iet uz konsultāciju lai iegūtu viedokli, bet ārstēties - piedomājiet!!!!!
Комментарии (1)
Pēc operācijas - pie prokurora
Māra Libeka, speciāli Dienai. 1997. gada 26. februāris 00:00
Šajā rakstā pieminētie cilvēki atļāva saukt sevi īstajā vārdā, jo pārdzīvots ir tik daudz, ka vairs neesot ko zaudēt. Viņus visus saista viens - uzticēšanās Lāzeru neiroķirurģijas privātklīnikas vadītājam neiroķirurgam Jurim Puriņam, kuru bijušie pacienti vaino savā invaliditātē. Slimā skriemeļa vietā izņēmās veselais Leo Kudiņš, Jūrmalas mūzikas skolas pedagogs, Lāzeru neiroķirurģijas privātklīnikā griezās tādēļ, ka aso muguras sāpju dēļ vairs nespēja diriģēt. Toreiz klīnika atradās Dubultos, tieši pretī viņa mājai. Neiroķirurgs Juris Puriņš slimniekam paskaidrojis, ka viņam esot tikai viena izeja, lai nepaliktu paralizēts - jāpiekrīt operācijai. Pacienta dzīvesbiedre, pēc profesijas medicīnas māsa, atceras, ka otrajā dienā pēc mugurkaula operācijas ārsts vīram licis celties, bet viņš, to nevarēdams sāpju dēļ, vairākas reizes nogāzies, ļoti slikti juties un bijusi augsta temperatūra. Droši vien pēc operācijas tas tā arī varētu būt, taču gāja laiks, un L.Kudiņam kļuva arvien sliktāk, tāpēc viņa dzīvesbiedre lūdza ārstam vīru norīkot uz atkārtotu kompjūtertomogrāfiju Rīgas 1.slimnīcā. Kad abi tur ieradās, dzīvesbiedre bijusi stipri pārsteigta, uzzinot, ka dakteris Puriņš devis pavēli apskatīt nevis slimnieka mugurkaulu, bet gan nieres. L.Kudiņa veselība turpināja pasliktināties. Bija pat tik slikti, ka slimnieks vairs nespēja iziet no mājas, tāpēc ārsts Puriņš tika aicināts uz mājām, bet uz to dakteris atbildējis, lai slimnieks neuztraucoties - uz Ziemassvētkiem dancošot. Leo Kudiņam nekas cits neatlika, kā gulties Stradiņa slimnīcas 30.nodaļā. Tur arī tika izdarīta otra operācija. Ārsti pārliecinājās, ka privātklīnikā ir izņemts veselais skriemelis, bet slimais atstāts, turklāt neprasmīgi izdarītās pirmās operācijas laikā radusies sūce, pa kuru izdalās smadzeņu šķidrums. Stradiņos L.Kudiņa dzīvesbiedre beidzot sapratusi, kādēļ 1.slimnīcā skatītas nieres, nevis mugurkauls. Tā teikt, operācija noritējusi pēc principa, ka parasti šādos gadījumos vainojams 5.skriemelis. Pēc atkārtotās operācijas L.Kudiņš sācis atveseļoties un tagad turpina strādāt Jūrmalas mūzikas skolā. Par šo gadījumu pēc cietušā lūguma tika ierosināta krimināllieta. Un tikai tad Juris Puriņš pirmo reizi savu pacientu apmeklēja mājās. Apsolīja atdod par operāciju samaksātos 300 latus. Sākumā gan klīnikas darbinieces atnesušas simtu, bet, kad Kudiņs no tiem atteicies, atdevušas visus trīs simtus. Toreiz Medicīniskās ekspertīzes aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcija konstatēja, ka operācija patiesi ir izdarīta nekvalitatīvi, ka pieļauti falsificējumi medicīniskajā dokumentācijā, ka Jūrmalas pašvaldības izsniegtā licence neatbilst likumam «Par uzņēmējdarbību» utt. Toreiz krimināllieta tika pārtraukta tādēļ, ka cietušais pacients apžēlojās - Juris Puriņš audzina trīs bērnus. Arī Nacionālās operas teātra vijolniece H.Bīmenšteine savā slimībā vaino neiroķirurgu Juri Puriņu. Pēc mugurkaula operācijas viņai bijušas, kā teica pati paciente, šausmīgas sāpes, bet ārsts paskaidrojis, ka tās esot no šprices - trāpīts sēžas nervā. No Lāzeru neiroķirurģijas privātklīnikas, kas tagad atrodas Rīgā, Maskavas ielā, slimniece devusies uz Rīgas 1.slimnīcu, jo sāpes no šprices nerimušās. Turklāt slimniece bijusi pārsteigta, ieraugot, ka slimības vēsturē viņa nodēvēta nevis par vijolnieci, bet par šoferi. «Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcija nevarēja precīzi pierādīt, ka J.Puriņš, neprasmīgi operējot, izdarījis kaitējumu manai veselībai. Taču inspekcijas vadītāja R.Bļodniece teica, ka es varot vērsties prokuratūrā, jo varbūt viņa vaina tomēr tikšot pierādīta. Man nav naudas advokāta algošanai, tādēļ to neizdarīju. Pēc operācijas jūtos krietni sliktāk nekā pirms tās, tāpēc nevienu dienu nespēju dzīvot bez saujas zāļu, » pastāstīja vijolniece H.Bīmenšteine. Taisnību meklē arī Nelle Goļenkova, kurai ķirurģiskā ceļā J.Puriņš atbrīvoja mugurkaula saknītes no nosprostojuma. Tā kā dakteris pacienti brīdinājis, ka tikai operācija viņu varot glābt no paralīzes, N.Goļenkova tai uzreiz piekritusi. Bet pēc operācijas Nelle jutusies krietni sliktāk nekā pirms tās un apmeklējusi vairākus ārstus gan Gaiļezera un Stradiņa slimnīcā, gan arī Valsts diagnostikas centrā. Vairāki no viņiem, kā paskaidroja N.Goļenkova, apgalvojuši, ka operācija nav bijusi vajadzīga. Tas arī bijis galvenais iemesls, kāpēc slimniece lūgusi palīgā Jūrmalas pilsētas prokuratūru. Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcija konstatēja, ka operāciju N.Goļenkovai veikuši ārsti J.Puriņš un N.Elksniņš, kuri nav sertificēti neiroķirurģijas specialitātē. Operācijas laikā nav pielietota mugurkaula starpskriemeļu diska lāzervarporizācija, tātad lāzers nav vispār izmantots. Atzīts arī tas, ka slimības vēstures noformēšanā pieļauti rupji veselības aprūpes iestāžu medicīniskās dokumentācijas un uzskaites, kā arī darba organizācijas nolikuma pārkāpumi - konstatēti vairāki pierakstījumi un falsificējumi. Šo lietu bija uzticēts izpētīt arī Valsts tiesu medicīniskās ekspertīzes centram, konkrēti Medicīnas akadēmijas neiroķirurģijas un neiroloģijas katedras vadītājam profesoram Jurim Bērziņam. Bet viņam to neizdevās līdz galam izpētīt, jo slimniece, uzzinot, ka profesors bijis draugs J.Puriņa tēvam - Latvijā populārajam neiroķirurgam, uzskatīja, ka ētisku apsvērumu dēļ J.Bērziņu nevajadzēja iesaistīt šajā lietā, un līdz ar to ignorēja Valsts tiesu medicīniskās ekspertīzes centra prasības. Krimināllieta pret J.Puriņu netika ierosināta. Tādas ir šīs trīs slimnieku vēstures. Viņi visi ir saņēmuši invaliditātes grupas. Līdzīgus stāstus varētu turpināt, jo Dienai bez šiem neveiksmīgajiem J.Puriņa slimniekiem ir zināmi vēl citi. Tāda papīru būšana - sertifikāts Lāzeru neiroķirurģijas privātklīnikā pie sienas glīti ierāmēti dokumenti, kas apliecina, ka Juris Puriņš pirmsatmodas laikā ir kļuvis par zinātņu doktoru, aizstāvot disertāciju Kijevas zinātniski pētnieciskajā neiroķirurģijas institūtā, ka viņš ir stažējies Amerikā un aizvadītajā gadā klīnika ir saņēmusi Rīgas domes veselības pārvaldes licenci medicīniskās darbības veikšanai. Tur norādīts, ka neiroķirurģijas operācijas klīnikā atļauts izdarīt tikai no šā gada 15.janvāra, jo tikai viens neiroķirurgs - Aivars Olmanis ir nokārtojis eksāmenus un saņēmis Neiroķirurgu asociācijas sertifikācijas komisijas izsniegto sertifikātu. Bet Ārstu prakses noteikumos ir norādīts, ka nesertificēts ārsts var strādāt tikai sertifcēta ārsta uzraudzībā un vadībā. J.Puriņš uzskata, ka sertifikāts tāda papīra būšana vien esot, it īpaši viņam - augstākās kategorijas neiroķirurgam ar 18 gadu ilgu darba stāžu, un tāpēc viņš netaisoties izdabāt Latvijas medicīnas birokrātijai. Dakteris Puriņš: «Mūsu klīnikā strādā trenēts «kodols», un pēc vajadzības mēs pieaicinām uz slimnieku konsultācijām tādus Latvijā populārus mediķus kā N.Skuja, I.Lazovskis, G.Eniņš un citi. Gadā pie mums ārstējas ap 1000 pacientu. 200 no tiem ir izdarītas mugurkaula operācijas. Kā rodas komplikācijas? Nav tādu ārstu, kas var simtprocentīgi garantēt ideālu rezultātu. Aptuveni pieciem procentiem pacientu rodas dažādi pēcoperāciju sarežģījumi, un tas pēc pasaules rādītājiem skaitās normas robežās. Ikviens, kas iestājas klīnikā, tiek iepazīstināts ar ārstēšanās noteikumiem un riska pakāpi. Turklāt divas reizes gadā mēs rakstiski aptaujājam visus slimniekus, kas šeit ir ārstējušies (iepriekš minētie pacienti gan to neatcerējās - M.L.). Starp citu, arī pacienti no Anglijas un Zviedrijas izmantojuši mūsu pakalpojumus, jo tie salīdzinoši ir daudz lētāki nekā šajās valstīs.» Jautāts par neveiksmīgajiem gadījumiem, J.Puriņš piebilda arī to, ka padomju laikā ikviens cilvēks, kuram bija izdarīta neiroķirurģiska operācija, varēja saņemt invaliditātes grupu (Neiroloģijas asociācijas vadītājs Jānis Ozoliņš gan tam negribēja piekrist - M.L.). J.Puriņš apgalvoja, ka nevajadzētu brīnīties par to, ka arī tagad slimnieks pēc operācijas kļūst par invalīdu. Tomēr iepriekšminētajos procentos diezin vai var ieskaitīt gan tās komplikācijas, kas radušās neparedzētu apstākļu dēļ, bet arī tās, kas iegūtas tīras nezināšanas un neprasmes dēļ. Civillikuma 1779.pantā ir noteikts, ka «katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību ir nodarījis». Tādā gadījumā nāktos samaksāt krietnu summu ne tikai pacientam - invalīdam, bet arī tai ārstniecības iestādei, kas laboja amata brāļa kļūdas. Uz to Juris Puriņš atbildēja, ka ārstēšanās neiroķirurģijas privātklīnikā ir pilnīgi brīvprātīga un neviens uz turieni ar varu nevelk. Aptaujājot slimniekus, uzzināju, ka viņu vidū ir arī apmierināti pacienti, par to liecina arī ieraksti pateicību grāmatā, un ka daudzi šo ārstniecības iestādi izvēlējušies, tieši pateicoties reklāmai masu informācijas līdzekļos: Ojāra Rubeņa sarunai ar Juri Puriņu televīzijā, jaukiem rakstiem Vakara Ziņās, bijušajā žurnālā Liesma un citos masu informācijas līdzekļos. Daļa šo medicīnas iestādi izvēlējušies arī tādēļ, ka tur pacientam nav jāmaksā par ārsta konsultācijām. Mūsu tikšanās beigās dakteris Puriņš uzdeva retorisku jautājumu: «Kad cilvēkam ir nepieciešama medicīniska palīdzība, ko viņš meklē vispirms - manu sertifikātu vai mani kā ārstu?!» Kas var atņemt tiesības strādāt Latvijas Ārstu biedrības ētikas komisijas atbildīgā sekretāre Ināra Janičenoka pastāstīja, ka pacientu sūdzības par neprasmīgu ārstu darbu vairs neesot retums. To apgalvoja arī Labklājības ministrijas tiesu medicīnas galvenā eksperte Velta Volksone. Tieši ārstnieciskā darba kvalitātes izvērtējums ir viens no Valsts tiesu medicīniskās ekspertīzes centra uzdevumiem, kas parasti tiek veikts pēc prokuratūras pieprasījuma. Bet prokuratūrā griežas tikai tie cietušie, kuriem ir milzum liela pacietība un dzelzs nervi, jo sabiedrībā valda uzskats, ka cīņa ar ārstu ir tas pats, kas kailām krūtīm stāties pretī tankam. Savukārt ārsti par šiem pacietīgajiem mēdz zoboties - tie taču nav normāli cilvēki! Rīgas domes veselības pārvaldes licencēšanas komisijas priekšsēdētāja vietnieks Aivars Privka pastāstīja, ka sertifikāts ir uz 5 gadiem izsniegts dokuments, kas ārstam dodot tiesības veikt privātpraksi un apliecina speciālista augsto kvalifikāciju. Lai šo dokumentu saņemtu, ir jānokārto sarežģīts eksāmens. Daudzi ārsti to ir izdarījuši, bet daudzi vēl gatavojas eksāmenam. Sertifikācija ir process, kas sākās 1993.gadā un kurš nav pabeidzams gada laikā. Veselības pārvalde seko, lai mediķi neizvairītos no sertifikācijas, un, ja tiek konstatēts, ka tas notiek apzināti, tad šai iestādei ir tiesības pat atņemt licenci. Ārstu biedrības Neiroķirurģijas asociācijas priekšsēdētājs (arī sertifikācijas komisijas priekšsēdētājs) Jānis Ozoliņš informēja, ka no mūsu valsts 50 neiroķirurgiem sertifikātus vēl nav ieguvuši tikai divi - Lāzeru neiroķirurģijas privātklīnikas ārsti J.Puriņš un N.Elksniņš. Dakteris Puriņš, neraugoties uz savu negatīvo attieksmi pret šo dokumentu, tomēr ir mēģinājis kārtot eksāmenu, taču neveiksmīgi. J.Puriņš uzskata, ka viņa neveiksmē vainojami neprofesionāli sagatavotie jautājumi, kā arī kolēģa J.Ozoliņa ambīcijas. Dakteris LĀB iesniedza sūdzību, kurā lūdza nomainīt sertifikācijas komisijas locekļus, kas tika izdarīts. Speciāli J.Puriņam ir izveidota jauna sertifikācijas komisija, kas J.Puriņa zināšanas vērtēs 27.februārī. Latvijas Ārstu biedrības sertifikācijas padome ir tā, kurai, pamatojoties uz Medicīniskās ekspertīzes LĀB ētikas komisijas profesionālo asociāciju, slimokases vai tās medicīnas iestādes vadītāja, kurā strādā sertificētā persona, iesnieguma, ir tiesības anulēt sertifikātu. Pagaidām Latvijā šādu gadījumu nav bijis. Tātad pacientiem var palīdzēt ne tikai tiesa, bet arī LĀB strīdus vai ētikas komisija, kura izskata ne tikai mediķu savstarpējos strīdus, bet nereti arī konfliktus starp pacientu un ārstu. J.Ozoliņš ir apkopojis vairāku savu kolēģu pēdējo piecu gadu darba atskaites, un tur redzams, ka Stradiņa slimnīcā atkārtoti operēti septiņi Lāzeru neiroķirurģijas privātklīnikas pacienti, Gaiļezerā - trīs, Rīgas 1.slimnīcā - viens... J.Ozoliņš un citi kolēģi stāsta, ka J.Puriņam patīk palielīties ar savu darbu. 1993.gadā Pasaules X neiroķirurgu kongresam veltītajā izdevumā, kur viņš rakstījis, ka ar jauno - perkutāno lāzeru diskektonijas - metodi izoperējis 100 slimniekus, kaut gan operāciju žurnālā rakstīts, ka izoperēti tikai 12 pacienti. «Neiroķirurgiem ir jāapzinās savas varēšanas robeža, bet, ja tā tiek pārkāpta, tad ārsta darbība var kļūt kaitīga pacientam. Parasti visas robežas zūd, ja tiek zaudēts godīgums un morāles kritēriji un ja ārsts slimnieku sāk izmantot iedzīvošanās nolūkam, sak, tas ir mans produkts un es viņu varu pārdot!» - tāds ir J.Ozoliņa viedoklis. Bet neviens taču ar varu nevelk uz Lāzeru neiroķirurģijas privātklīniku un pagaidām nevienam nav bijis pa spēkam juridiski pierādīt Jura Puriņa vainu. Neraugoties uz to, ka pacienti cīnījušies, tā teikt, «līdz baltajām pelītēm». Vienā mutulī ir sajaukušās kļūdas, kas radušās nejaušību un neprasmes dēļ, un šo ārstniecisko kļūdu pārbaudes ceļš nav devis absolūti neko pacientiem, kuri pēc ārstēšanās ir kļuvuši par invalīdiem. Varbūt, ka šos jautājumus raitāk risinās Centrālā ārstu ētikas komiteja, kura tiks veidota kā neatkarīga sabiedriska institūcija pacientu interešu aizstāvībai.