Nacionālo Psihiskās Veselības Centru - „Viltotas krimināllietas un psihiatriska slimnīca kā brīvības atņemšanas metode

Pēdējā laikā es gandrīz katru dienu novēroju pārāk lielu neatliekamās palīdzības un policijas automašīnu skaitu pilsētas centrā un Vecmīlgrāvī – tās acīmredzami dodas uz psihiatrijas slimnīcu. Rodas jautājums – vai viņi patiešām cenšas atbrīvoties no daudziem cilvēkiem un kontrolēt viņus caur psihiatrijas sistēmu...?

Psihiatriskā aprūpe dažkārt tiek izmantota (vai uztverta) kā spiediena instruments, īpaši strīdīgās tiesvedībās. Latvijā ir bijuši gadījumi, kad cilvēki apgalvoja, ka viņus piespiedu kārtā ievietoja psihiatriskajās klīnikās pēc tiesas lēmumiem, kurus viņi uzskatīja par netaisnīgiem vai safabricētiem.

Piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas datubāzē patiešām ir vairāki lietu piemēri pret Latviju, kas saistīti ar piespiedu psihiatrisko ārstēšanu un cilvēktiesību jautājumiem – tiesa nereti ir atzinusi, ka valsts ir pārkāpusi Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 5. pantu (tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību).

Nesen plašsaziņas līdzekļos tika ziņots, ka sanitārs no Tvaika ielas psihiatrijas slimnīcas esot draudējis pacientes radiniekiem – ja viņi kaut ko pateiks, viņš atbraukšot pie viņiem uz mājām, aizvedīšot uz mežu un aprakšot viņus dzīvus. Radinieki uzstādīja noklausīšanās ierīci telefonā un bijuši šokēti par dzirdēto.

Tas rada satraucošu iespaidu, ka šajā slimnīcā strādā cilvēki, kuri ir spējīgi uz reāliem noziedzīgiem nodarījumiem, ne tikai uz to, lai pārvērstu cilvēku par paklausīgu „dārzeni”.
Aizvērtas palātas, paraolona „maisi” naktskreklu vietā, rupja izturēšanās – šāda attieksme neatbilst mūsdienu priekšstatiem par psihiatrisko aprūpi un pārkāpj cilvēka pamattiesības.

Tā ir karatīvā psihiatrija – situācija, kad palīdzības un atbalsta vietā tiek izmantotas metodes, kas vairāk atgādina sodīšanu vai cilvēka gribas apspiešanu.
Kad cilvēku iesloga, liek valkāt pazemojošu apģērbu, izturas rupji vai pielieto fizisku vai psiholoģisku spiedienu – tā vairs nav terapija, bet gan cilvēktiesību un profesionālās ētikas pārkāpums.

Ja cilvēkam pēc injekcijām „paceļas acis”, sākas mokošas sajūtas, spēcīga spriedze vai krampji, tas drīzāk izskatās pēc karatīvas metodes, nevis ārstēšanas.
Ja personāls zina, ka šādas reakcijas notiek, bet turpina injicēt tās pašas zāles, tā jau ir cietsirdīga izturēšanās un nolaidība.

„Karatīvā psihiatrija”, kas tika izmantota PSRS laikā pret disidentiem un sistēmas kritiķiem. Tā nav teorija – pastāv daudzi dokumentēti gadījumi, kad cilvēkus pasludināja par “garīgi slimiem” un ievietoja psihiatriskajās slimnīcās nevis ārstēšanas, bet politiskas apspiešanas nolūkā.

Diemžēl līdzīgas parādības notiek arī mūsdienās – cilvēku pasludina par slimu, lai veiktu eksperimentus ar viņa apziņu un atņemtu viņam veselību un saprātu.

Spēcīgu neiroleptisko līdzekļu un fiziska spiediena pielietošana kā veids, kā “salauzt” cilvēku; izolācija speciālās palātās un pazemojošs “formas tērps” vai apģērbs.

Ja cilvēki slimnīcā pazūd, tas ir smags noziedzīgs nodarījums.
Ja kādam tiek safabricēta krimināllieta, viltoti pierādījumi vai psihiatrija tiek izmantota, lai no cilvēka atbrīvotos, tas ir noziedzīgs nodarījums.

Šādas darbības ietilpst vairākos Krimināllikuma pantos un var tikt kvalificētas kā dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, pierādījumu viltošana un nelikumīga vajāšana.

Dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana – ja amatpersona (ārsts, policists, prokurors, iestādes darbinieks) rīkojas pretēji likumam, lai nodarītu kaitējumu cilvēkam.
Dienesta pilnvaru pārsniegšana – ja darbības acīmredzami pārsniedz likuma robežas (piemēram, nelikumīga ievietošana psihiatriskajā slimnīcā, medikamentu pielietošana vai draudi).

Apzināti nepatiesu liecību došana, pierādījumu viltošana – ja kāds fabrikē krimināllietu vai vilto dokumentus.
Pierādījumu viltošana – ja tiek mainīti medicīniskie ieraksti, atzinumi vai pārskati, lai „pamatotu” viltus apsūdzību.
Nevainīga cilvēka saukšana pie kriminālatbildības.

Ja šajā procesā cilvēku ievieto psihiatriskajā slimnīcā, lai viņu „izolētu”:
Tas var tikt uzskatīts par nelikumīgu brīvības atņemšanu un cietsirdīgu vai pazemojošu izturēšanos (Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3. panta pārkāpums).

Draudi „nākamreiz tu no slimnīcas neiziesi” nav vienkārši rupjība, bet draudi nelikumīgai brīvības atņemšanai vai pat vardarbībai.

Šādi pārkāpumi var notikt ne tikai psihiatrijas slimnīcā Tvaika ielā, Rīgā, bet arī citos medicīnas iestādēs, ja tur nav pienācīgas kontroles, caurspīdīguma un cieņas pret pacientu tiesībām.